Valsts valodas pareizu lietošanu sekmē sabiedriskie palīgi

priscilla-du-preez-nF8xhLMmg0c-unsplash

Photo by Priscilla Du Preez on Unsplash

“Kurš cits, ja ne mēs paši?” Ar šādu devīzi Valsts valodas centrs (VVC) aicina un motivē iedzīvotājus kļūt par Valsts valodas centra sabiedrisko palīgu. Šobrīd Valsts valodas centrā darbojas 36 sabiedriskie palīgi, jau pusgadu tāds ir arī Jēkabpilī.

Valsts valodas centra sabiedriskie palīgi ir cilvēki, kuri no saviem ikdienas pienākumiem brīvajā laikā sniedz konsultācijas par valsts valodas lietojumu preču marķējumā, lietošanas instrukcijās un citā publiskajā informācijā. Viņi nepiemēro sodus, bet konsultē un labo nelielās valodas kļūdas, kuras sadzird vai pamana publiski pieejamā informācijā. Par sabiedrisko palīgu var kļūt ikviens, svarīgākais, lai būtu zināšanas, vēlme un izpratne par latviešu valodas pareizu lietošanu.

ēkabpiliete Līga Brikmane par sabiedrisko palīgu Valsts valodas centrā sāka strādāt pērnā gada decembrī. Divu bērnu māmiņa, kura šobrīd ir dvīnīšu gaidībās, par šādu iespēju uzzināja nejauši, strādājot Baltijas starptautiskajā akadēmijā, kad valodas centra darbinieki atnāca ar aicinājumu informēt par šādu iespēju studentus.

Jaunajai sievietei šī iespēja nepalika nepamanīta, neraugoties uz to, ka pašai – tāpat kā daudziem sabiedrībā – bija zināma bijīga pietāte pret šo iestādi. Šobrīd ar smaidu, bet līdz ar to savā sabiedriskajā darbā izprotot citu cilvēku izjūtas, sākumu atceras Līga.

“Ja es kaut kur eju, redzu, ka ir kāda kļūda, pieeju, pasaku, un ne katru reizi jāvelk šī valsts valodas centra sabiedriskā palīga apliecība, kas vienmēr mums līdzi. Ja ir cilvēki, kuri gatavai tevi uzklausīt arī tāpat, tad šī formalitāte nav nepieciešama. Jo ir jau tā, ka cilvēkiem ir bailes no Valsts valodas centra,” secina Līga.

Tā nav represīva iestāde, arī šie

sabiedriski palīgi kā daļa no sabiedrības ir tikai iespēja stiprināt valsts valodas lomu un pozīcijas, skaidro Valsts valodas centrā, kur šādi palīgi sāka strādāt pirms četriem gadiem.

“Tie ir gadījumi, kad ir cilvēciskās kļūdas pieļautas vai neuzmanība. Sabiedriskie palīgi kā institūts nav domāta kā sūdzēšanās Valsts valodas centram, viņi nesastāda administratīvā pārkāpuma protokolus, nesauc personas pie administratīvās atbildības, viņiem ir konsultanta loma. Viņi veicina dialogu starp valsts pārvaldi un sabiedrību un palīdz uzņēmējiem,” skaidro Viesturs Razumovskis, VVC Valodas kontroles departamenta Valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītājs.

Kopš 2015. gada šim darbam ir sagatavoti vairāk nekā pussimt cilvēki, precīzi – 53, no tiem reāli strādā 36 sabiedriskie palīgi, Līga Brikmane ir viena no tiem.

“Tas ir brīvprātīgais darbs, VVC inspektori ikdienā ir ļoti noslogoti, taču ir tādi sīkumi sabiedrībā, kuriem nereti nepietiek laika. Un tas ir mūsu uzdevums – pamanīt šos sīkumus. Mēs esam tie palīgi, kas ir pirmie starp tautu un Valsts valodas centru,” saka Līga.

Sabiedriskais palīgs atalgojumu par savu darbu nesaņem, te svarīgākais ir vēlme darboties un izprast to, cik tas ir svarīgi, kā šajā gadījumā – sargāt un pilnveidot latviešu valodas pielietojamību:

“Mums pagātnē ir austrumu virziens, kur daudz krievu valodas, un tagad nāk iekšā Rietumu kultūra – anglicisms. Mēs esam tie, kas cenšamies to atstumt, lai uzturētu latviešu valodu.”

Valsts valodas centrā skaidro, lai arī sākotnēji bijusi doma piesaistīt 100 sabiedriskos palīgus, arī trešdaļa no tā nav maz, rēķinot, ka pašu centrā oficiāli darbā noslogoti 42 darbinieki, turklāt  interese sabiedrībā aug un parādās arī jauni brīvprātīgie, tā nesen sabiedriskais palīgs sāka strādāt arī Ilūkstes novadā.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Advertisements

Eksperti: eiroparlamentāriešiem bez angļu valodas neiztikt

frederic-koberl-x_0hW-KaCgI-unsplash

Photo by Frederic Köberl on Unsplash

Eiropas Savienība (ES) ir vienīgā institūcija pasaulē, kur darbs ikdienā oficiāli norit 24 valodās. Ne velti tās moto ir “Vienoti dažādībā”, un tas attiecas arī uz lingvistisko daudzveidību. Visu ES dalībvalstu valodas ir oficiālās valodas. Un deputātiem, kas kandidē uz Eiropas Parlamentu (EP), citas valodas obligāti nav jāzina. Tomēr praksē kopīgā saziņas valoda ir angļu, un tās neprasme var būtiski traucēt deputāta darbam Briselē, secina eksperti.

Tiesības runāt dzimtajā valodā ir iestrādātas ES pamatdokumentos, un deputāti nereti izmanto iespēju debatēt savā mēlē. Taču, dalībvalstu skaitam arvien pieaugot, angļu valoda neizbēgami kļuvusi par kopīgo saziņas valodu parlamentāriešu vidū. Kā norādīja eiroparlamentāriete Anne Sandere no Francijas, politiskās diskusijās bez angļu valodas neiztikt.

 

“Ar tiešo tulkojumu nepietiek. Kad diskusijas par likumiem nonāk finiša taisnē un ir jāvienojas par kompromisiem,

darbs notiek angļu valodā, nevis manā dzimtajā franču valodā. Lai varētu sekot līdzi un iesaistīties diskusijās, ir jāprot angļu valoda. Bez ierunām,” atzina Sandere.

Bet sekmīgam politiķa darbam arī ar angļu valodu var būt par maz. Tā kā vairumam tā nav dzimtā valoda, sarunas lielākoties notiek vienkāršotā, funkcionālā angļu valodas versijā, ko pazīst ar nosaukumu “globish”  – tas ir saliktenis no vārdiem “global” un “english”. Un šādā angļu valodas versijā ir grūti izstāstīt un uztvert nianses, kas politikā mēdz būt ļoti svarīgas. Tādēļ būtu jāveicina deputātu prasme runāt dažādās valodās, sacīja Ēriks Moriss no Roberta Šūmana fonda Briselē.

“Mēs redzam: ja visi mēģina runāt angliski, bet prasmju līmenis atšķiras, visi drīz vien runā vienā un tajā pašā vienkāršotajā angļu valodas versijā, kas ir savā ziņā tehnokrātiska un mākslīga valoda.

Ja Eiropas Parlamenta deputāts prot vairākas valodas, viņš diskusijās spēs niansētāk uztvert kolēģu vēstījumu. Un – pats galvenais – zinot kādu svešvalodu, tu automātiski zini arī šo to par valsti, kurā to lieto. Tu mazliet pazīsti šīs valsts sabiedrību un tāpēc labāk izproti sociālo kontekstu, kādā strādā tās eiroparlamentārieši,” klāstīja Moriss.

Un tam vajadzētu atspoguļoties arī EP vēlēšanās, uzskata politikas analītiķis Pols Bučers no Eiropas Politikas centra. Taču pagaidām arguments, ka tu kā kandidāts proti vairākas valodas, vēlētājiem nav īpaši aktuāls – viņus interesē vietējie jautājumi. Bučers ieteica EP vēlēšanās veidot pārnacionālus sarakstus.

“Ja tu veido savu kampaņu kā špicenkandidāts, proti, kandidē uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu, daudzu valodu prasme ir ļoti būtiska.

Tāpat būtu gadījumā, ja Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiktu atļauti pārnacionāli kandidātu saraksti. Piemēram, tas, ka Eiropas Komisijas viceprezidents Franss Timmermanss tekoši runā septiņās valodās, dod viņam milzīgas priekšrocības pār citiem kandidātiem, kuri runā varbūt divās valodās,” teica Bučers.

Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā var noskaidrot arī Latvijas jaunievēlēto EP deputātu svešvalodu prasmes. Angļu valodu, pēc pašu norādītā, brīvi pārvalda visi kandidāti, četri labi vai vidēji zina arī vācu valodu, trīs brīvi vai vidēji runā franciski. Grūti spriest vienīgi par Andri Ameriku, pie kura profila valodu prasmes nav norādītas vispār.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.