Latvijā top unikāla sarunu botu platforma valsts un pašvaldību iestāžu vajadzībām

carlos-muza-hpjSkU2UYSU-unsplash
Latvijā top unikāla sarunu botu platforma valsts un pašvaldību iestāžu vajadzībām, informē Kultūras informācijas sistēmu centrā. Plānots, ka divu gadu laikā projektā iesaistīsies gandrīz 50 publiskās pārvaldes iestādes. Virtuālie asistenti varētu nodrošināt vismaz 10 procentus no kopējā konsultāciju apjoma. Šobrīd sarunu botu jau vairāk nekā gadu izmanto Uzņēmumu reģistrā. Tas atvieglojis gan darbinieku, gan klientu ikdienu.
Latvijā top unikāla sarunu botu platforma valsts un pašvaldību iestāžu vajadzībāmPaula Dēvica

Sarunu boti jeb čatboti ir roboti, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību sniedz atbildes uz klientu jautājumiem. Latvija ir pirmā valsts Eiropā, kur tiek izstrādāta šāda platforma. To izstrādā Kultūras informācijas sistēmu centrs, izmantojot valodas tehnoloģiju platformas Hugo.lv iestrādnes un resursus.

Projekta rezultātā valsts pārvaldes iestādes iegūs rīku saziņai ar sabiedrību, bet iedzīvotāji – iespēju ērti saņemt atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem.

„Ja mēs iepriekš esam sazinājušies telefoniski, pa e-pastu, tad šeit bieži ir tas, ka nav tūlītējas atbildes vai, piemēram, uz zvanu ir jāgaida, vai ir jāzvana, kas daudziem cilvēkiem varbūt nav tas piemērotākais. Nepatīk zvanīt un labāk sarakstīties, bet e-pastā bieži ir jāgaida. Sarunu bots dod iespēju tūlītējai atbildei 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Protams, tas sarunu bots spēs atbildēt par tādām tēmām, kādām viņš ir apmācīts, bet tas ir kā papildus saziņas kanāls citā veidā, kas šobrīd varbūt nav tik pierasts,” stāsta projekta vadītājs Jānis Ziediņš.

Šie boti spēs arī savā starpā samainīties ar informāciju starp iestādēm. Piemēram, ja kāds jautās par nodokļiem, arī citu iestāžu boti uz kādiem no jautājumiem spēs sniegt atbildi. Tomēr tie ir nepārtraukti jāapmāca. Jautājumu spektrs var mainīties, un tam ir jāseko līdzi. Sarežģītāku jautājumu gadījumā būs iespēja arī pārslēgties uz sarunu ar darbinieku. Projektā plānots ieviest arī čatbotu bibliotēku sistēmai.

„Saziņā ar botu jūs varēsiet autentizēties, pateikt, no kuras bibliotēkas jūs esat. Vai, pareizāk sakot, bots to pajautās jums. Un tālāk jau būs iespēja atrast grāmatu, šo grāmatu rezervēt vai arī saņemt atgādinājumu, ka grāmatas termiņš tūlīt beidzas. Un būs jautājums vai turpināt, vai plānojat atdot. Un šeit mēs plānojam, ka saziņa ne tikai var būt tīmekļa vietnē, kā tas varbūt ir pierasts, bet arī čatā ”Facebook Messenger” un arī varbūt citos saziņas veidos.”

Šobrīd sarunu botu „Una” jau izmanto Uzņēmumu reģistrā. Atverot iestādes mājaslapu, malā ir redzams čata logs. Tur, ierakstot kādu no biežāk uzdotajiem jautājumiem, jebkurš klients var saņemt atbildi latviešu un nu jau arī angļu valodā. Uzņēmums botu izmanto jau vairāk nekā gadu. Šai periodā

”Una” ir sniegusi atbildes uz 100 tūkstošiem jautājumu. Sākumā tas spēja atbildēt uz jautājumiem trīs tēmās, bet tagad jau 15.

Iestādes vadītāja Guna Paidere stāsta, ka tas atvieglo klientu apkalpošanas speciālistu ikdienu:

„Uzņēmumu reģistra pusē tie ieguvumi ir tādi, ka uz šiem rutīnas un biežāk uzdotajiem jautājumiem, kur ir vienveidīgas atbildes, nav nepieciešams iesaistīt dzīvu cilvēku. Kas savukārt atkal kolēģiem palīdz pievērsties tiem klientiem, kuriem jau ir sarežģītāki risināmie jautājumi. Piemēram, var atbildēt uz jautājumiem „kā reģistrēt SIA”, „cik tas maksā”, „kādi dokumenti man jāiesniedz”. Savukārt, ja jūs jautāsiet, cik ir pulkstenis, tad viņa, visticamāk, atbildēs „paskatieties pulkstenī”.”

Iestādes vadītāja stāsta, ka čatboti radījuši arī jaunu profesiju – sarunu bota treneris. Viņam ir jāanalizē uzdotie jautājumi un jāmāca botam saredzēt sakarības, kā arī uztvert dažādi uzdotus jautājumus. Piemēram, ”Una” saprot, ka vārdu salikums „aizklapēt ciet iestādi” nozīmē to pašu, ko „slēgt uzņēmumu”. Turklāt

sarunu bots ir risinājums darbinieku trūkuma situācijā, kā arī izmaksā lētāk. Tā uzstādīšana maksā 10 tūkstošus eiro, kas aptuveni nosedz viena darbinieka desmit mēnešu algu, stāsta uzņēmumā.

Čatbots kopš vasaras ir arī Cēsu pašvaldībā. To plānots ieviest tūrisma informācijas centrā. Tas gan neesot tik vienkārši, uzskata centra vadītāja Andra Magone.

„Tūrismā jau iestājās savā ziņā subjektīvisms, un iemācīt čatbotam atbildēt uz subjektīviem jautājumiem ir ļoti sarežģīti. Piemēram, ja potenciālais tūrists jautā, kur Cēsīs ir garšīgākās pankūkas, tad tas jau ir katra individuālā gaume un izvēle, kur šīs garšīgākās pankūkas pilsētā atrodas. Un čatbotam vajadzētu iedot nevis vienu, bet divas, trīs, četras un reizēm pat piecas atbildes. Tāpēc iet ļoti grūti, ir ļoti daudz atbilžu variāciju, un mācīšanas process aizņem ļoti, ļoti daudz laika,” saka Magone.

Čatbots labākajā gadījumā varētu būt gatavs nākamā gada janvārī. Savukārt, sarunu botu platforma tiks pabeigta nākamā gada beigās. Bet jau tuvāko mēnešu laikā tie parādīsies vairākās valsts iestādēs. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā un Ceļu satiksmes un drošības direkcijā.

Avots: lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Advertisements

Latviešu terminoloģija simts gados

Vizma ar brillemOK

Vizma Boļše, Baltic Media valdes locekle, piegādātāju un kvalitātes vadītāja

Autors: Vizma Boļše, Baltic Media valdes locekle, piegādātāju un kvalitātes vadītāja

2019.gada 3. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās norisinājās zinātniskā konference “Latviešu terminoloģija simts gados”, kurā piedalījās arī valodu pakalpojumu uzņēmuma “Baltic Media” pārstāvji, lai paplašinātu savu redzes loku latviešu valodas terminoloģijas attīstības jautājumos un uzzinātu par aktuālajām problēmām terminu pārnesē.

Konference tika rīkota par godu Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas 100 gadu jubilejai. Terminoloģijas komisija tika dibināta 1919. gada rudenī ar mērķi attīstīt latviešu nacionālo terminu sistēmu. Turklāt šogad aprit arī 100 gadi kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas izveides, šajā laikā tā ir kļuvusi par nozīmīgu terminrades avotu un terminoloģijas centru bibliotēkas nozarē. Konferences dalībnieki sanāca kopā, lai atskatītos uz šajā laikā paveikto, iezīmējot aktuālās problēmas un nākotnes perspektīvas.

Ar savu pieredzi un skatījumu par terminoloģijas attīstības un problemātikas jautājumiem dalījās pārstāvji no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Ventspils Augstskolas, Liepājas Universitātes un citām iestādēm. Tika izskatīti tādi temati kā latviešu terminoloģijas vēsture, terminoloģijas attīstībā nozīmīgas personības, terminrades teorētiskie un lietišķie aspekti, kā arī konkrētu nozaru terminoloģijas attīstība. Galvenokārt lasījumi tika veltīti bibliotēku nozares un saskarnozaru terminoloģijai, tehnisko nozaru terminoloģijai, kā arī citu atsevišķu nozaru terminoloģijas pētījumu rezultātiem. Konferences noslēgumā tika sniegts ziņojums par Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas identificētajām aktuālajām terminoloģijas problēmām Latvijā.

Konferencē prezentēto pētījumu rezultāti tiks publicēti starptautiski recenzējamā turpinājumizdevuma “Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātniskie raksti” sējumā, kas nāks klajā 2020. gadā.

Vairāk informācijas:

https://lnb.lv/lv/zinatniska-konference-latviesu-terminologija-simts-gados

Levits rosina ieviest Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un Valsts valodas dienu

gilly-jFqUJacYIsw-unsplash
Valsts prezidents Egils Levits Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai ir nosūtījis ierosinājumus likumā noteikt 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un 15. oktobri kā Valsts valodas dienu, informēja prezidenta preses dienests.

Valsts prezidents ir uzsvēris, ka Latvijas valstiskuma otrā gadsimta sākumā ir “nepieciešams atgriezt sabiedrības sociālajā atmiņā zināšanas par Latvijas patriotu pretošanos okupācijas režīmiem un godināt mūsu varoņus, kuri uzturēja Latvijas tautas prasību pēc savas valsts un neatkarības dzīvu visos okupācijas gados.”, informēja prezidenta Preses dienests.

Pilsoniskās sabiedrības aktīvistu aizsāktās tradīcijas kā nacionālās pretošanās kustības atceres dienu atzīmēt 17. martu – dienu, kad profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome 1944. gadā pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas neatkarības faktiska atjaunošana un pausta pārliecība, ka Latvijas valsts un tās Satversme juridiski turpina pastāvēt, dod iespēju šo dienu noteikt kā visas Latvijas nacionālās pretošanās kustības atceres dienu.

Valsts prezidents uzskata, ka Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena būs būtisks atgādinājums, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arī šodien.

Ar likumdevēja noteiktu Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu Latvijas tauta izrādīs cieņu un godinās savus varoņus, apliecinās Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanu abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un atgādinās katra pilsonisko pienākumu aizstāvēt savu valsti.

Savukārt 1998. gada 15. oktobrī konstitucionālais likumdevējs pabeidza vēl Satversmes izstrādāšanas laikā aizsāktās diskusijas un Satversmes 4. pantā nostiprināja latviešu valodu kā valsts valodu Latvijas Republikā. Ar Satversmes 4. panta grozījumu latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda tika nostiprināta kā viena no Latvijas valstiskuma svarīgākajām konstitucionālajām vērtībām.

Atzīmējot Valsts valodas dienu 15. oktobrī, būtu iespējams uzsvērt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālo nozīmi saliedētas Latvijas sabiedrības veidošanā un Latvijas valstiskuma pastāvēšanā.

Tas sekmētu labāku Latvijas valstiskuma pamatu izpratni un dotu iespēju veidot Latvijas sabiedrību vienojošu konstitucionālo identitāti Latvijas kultūrtelpā.

Valsts prezidents ir uzsvēris, ka Valsts valodas diena Latvijai piederīgajiem gan Latvijā, gan diasporā atgādinātu par mūsu kopējo atbildību latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas kopšanā, lietošanā un turpmākā attīstībā. Tas varētu sekmēt ikvienu tiekties pēc izcilības valsts valodas prasmē un plašāk lietot valsts valodu ikdienas saziņā. Valsts valodas dienas atzīmēšana 15. oktobrī akcentētu šo dienu kā konstitucionāli svarīgu un visai sabiedrībai kopīgi atzīmējamu dienu. Tas sekmētu mazākumtautību iesaisti un veicinātu modernas, atvērtas latvietības nacionālā valstī koncepcijas iedzīvināšanu.

Avots: lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Kad cilvēks dzer zupu. Kādus latviešu valodas knifus ārvalstu studentiem apgūt visgrūtāk

thought-catalog-505eectW54k-unsplash (2)

“Apgūstot latviešu valodu, ārvalstu studenti iepazīst arī Latviju, mūsu tradīciju un kultūru,” saka Inga Laizāne, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētāja. Viņa māca latviešu valodu ārvalstu studentiem, kuri Latvijā apgūst medicīnu. Šovasar ieguvusi doktora grādu, Liepājas Universitātē aizstāvot promocijas darbu “Latviešu valoda kā svešvaloda: lingvodidaktikas virziena attīstība Latvijā un ārpus tās”.

Latviešu valodas apmācībai ir trīs dažādas metodikas atkarībā no tā, kam māca: latviešu valodu var mācīt kā dzimto valodu vai kā otro valodu – šī metodika pārsvarā tiek izmantota, apmācot Latvijā pastāvīgi dzīvojošos cittautiešus.

Trešā metode ir latviešu valodas mācīšana ārvalstniekiem.

Šis valodas apguves veids tiek izmantots, gan mācot latviešu valodu ārpus Latvijas, gan tepat, ja valodu mācās ārvalstnieki, kas mūsu valstī neplāno uzturēties ilgstoši. Tieši šajā jomā strādā I. Laizāne, kaut viņas darbības lauks ir vēl specifiskāks: viņa māca tieši medicīnā vai zob­ārstniecībā izmantojamu latviešu valodu. Medicīnas studentiem, kas ieradušies no ārvalstīm, latviešu valodas apguve ir obligāta, jo mācību laikā un arī valsts eksāmenā jāspēj latviski sarunāties ar pacientu.

“Sākt darbu ar šiem ārvalstu studentiem bija diezgan liels izaicinājums,” neslēpj I. Laizāne. “Jo bija jāiemācās latviski visu iekšējo orgānu sīkāko daļiņu un kaulu nosaukumi. Parasti tos zina tikai mediķi. Kamēr latviešu valoda nav apgūta, sarunājos ar studentiem angliski. Tas nozīmē, ka visi medicīniskie termini bija jāapgūst arī angļu valodā.”

Pazūd mīkstinājumi

Pirms uzsākt medicīnas terminu apguvi, ārvalstniekiem tomēr jāiemācās mūsu valsts valodas pamati, lai viņi spētu kaut vai iepirkties tirgū.

Vispirms ārzemniekam māca latviešu alfabētu un skaņu izrunu, jo sevišķi uzmanību pievēršot garumzīmēm un mīkstinājumiem.

“Nezinu, vai studenti ir slinki vai neuzmanīgi, taču, pat pārrak­stot vārdus, kur ir garumzīmes vai mīkstinājumi, viņi mēdz aizmirst tās uzrak­stīt,” teic I. Laizāne.

Pēc tam jau mācās vienkāršus teikumus – “es esmu students”, “es esmu no Zviedrijas”, “es dzīvoju Latvijā”. Pamazām tiek mācīti darbības vārdi un lietvārdi dažādos locījumos. Mācības notiek nelielās grupās – tajās ir astoņi līdz desmit studenti.

Gadās gan, ka ārvalstnieki sūdzas, ka par ārstniecības tēmām viņi spēj sarunāties, taču par sadzīviskām tēmām ne.

Savukārt sarunās ar pacientu problēmas mēdz sagādāt tas, ka pacienti mēdz runāt ļoti ātri vai vēlas izstāstīt teju visu dzīves stāstu un students nesaprot, kam tieši viņam kā mediķim jāpievērš uzmanība.

Labāk apgūt latviešu valodu liedz salīdzinoši nelielais latviešu valodas stundu skaits:

pirmajā semestrī latviešu valodu mācās vienu reizi, otrajā semestrī – divreiz nedēļā, bet pēc tam stundu skaits atkal sarūk. “Tomēr, ja gribēšana un varēšana labāk iemācīties latviešu valodu ir liela, viņi paši var meklēt vēl kādus studiju kursus, privātstundas, atrast latviešu draugus,” saka I. Laizāne.

Visgrūtākais locījums – akuzatīvs

Promocijas darbā valodniece atspoguļo, ar kādām grūtībām saskaras ārvalstnieki, mācoties latviešu valodu. “Ja runājam par izrunu, tad ļoti bieži viņiem ir grūtības ar burta “c” izrunu, ko izrunā kā “k”, jo tā tas ir angļu valodā. Tāpēc saka nevis “locītava”, bet “lokītava”; nevis “cilvēks”, bet “kilvēks”, nevis “ēdnīca”, bet “ēdnīka”. Dažiem šķiet neiespējami to “izsist” no galvas.

Savukārt ar locījumiem biežāk problēmas ir zviedriem un angļiem, viņiem ir nereāli saprast, kas vispār ir akuzatīvs vai datīvs.

Abus šos locījumus mēdz jaukt. Savukārt vāciešiem to saprast ir mazliet vieglāk, jo viņu dzimtajā valodā arī ir locījumi. Man šķiet, ka visgrūtāk uztveramais ārvalstniekiem ir akuzatīvs. Piemēram, viņi, visticamāk, teiks: “Es dzeru kafija” vai “ēdu maize”.

Visiem ārvalstniekiem vieglāk ir uztvert ģenitīvu, jo tas visur ir acu priekšā – “Dzirnavu iela”, “sēņu zupa”. Gadās arī, ka jūk vārdu nozīmes, piemēram, saka “dzeru zupu”, kaut tas varētu būt arī atkarīgs no valsts, no kuras students nāk. Varbūt dažās kultūrās zupu tiešām dzer,” stāsta I. Laizāne.

Vieglāk latviešu valodu apgūst tie ārzemnieki, kuri jau māk vēl kādu svešvalodu, nevis tikai savu dzimto valodu.

Dažas lietas mūsu pašu valodas lietojumā ārvalstniekus pārsteidz, piemēram, tas, cik bieži sasveicinoties lietojam vārdu “Čau”.

Trūkst specifisku mācību līdzekļu

Promocijas darbā I. Laizāne ne tikai aprakstījusi pieredzi darbā ar ārvalstniekiem, bet arī pētījusi, kā kopumā attīstījusies latviešu valodas apguve kā svešvaloda. Tā aizsākusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču ne jau Latvijā, bet gan trimdā. Te par latviešu valodas mācīšanu ārvalstniekiem sāka domāt tikai astoņdesmito gadu beigās, kad latviešu valodas loma pieauga. Arī tajā laikā te jau bija ārvalstu studenti.

“Šo gadu laikā ļoti pieaudzis gan ārvalstu studentu skaits, gan valstis, ko viņi pārstāv,” stāsta I. Laizāne. “Sākotnēji Stradiņa universitātē bija studenti no vairāk nekā piecām valstīm, bet šobrīd pie mums mācās studenti no vairāk nekā 50 valstīm.”

Pagājušā gadsimta beigās pat nav bijis mācību līdzekļu.

Pasniedzēji izmantojuši vietējiem krievvalodīgajiem paredzētos, tos adaptējot, kā arī pārņēmuši to pasniedzēju pieredzi, kuri kā svešvalodu māca, piemēram, angļu valodu. Dažbrīd pat latviešu valodu mācīja kā dzimto valodu, jo nebija īsti skaidrs, “ko tad darīt ar ārvalstniekiem”.

Savukārt šobrīd ir ļoti daudz vārdnīcu, gramatikas mācību grāmatu, kas tieši paredzētas ārvalstniekiem, tāpat ir daudz resursu internetā. I. Laizāne vērtē, ka attīstība notikusi ļoti strauji. Arī viņa pati kopā ar kolēģi izveidojusi mācību līdzekli “Latviešu valoda zobārstniecībā”.

Mācību līdzekļu klāsts ir vēl viens aspekts, ko I. Laizāne pētījusi promocijas darbā. “Veicot pētījumu, noskaidroju, kādi mācību līdzekļi ir, kādu auditoriju ar tiem var “nosegt” un kas trūkst, tātad kas būtu jāveido.

Secināju, ka ir diezgan daudz mācību līdzekļu, kas domāti vispārīgai latviešu valodas apguvei, bet specifisku trūkst.

Piemēram, topošajiem mediķiem to nebija, kamēr pašas neradījām. Iepriekš pasniedzēji izmantoja pašu veidotus mācību materiālus. Domāju, Rīgas Tehniskajā universitātē varētu būt līdzīga problēma, ka trūkst mācību līdzekļu ar inženiertehniskiem terminiem. Nav arī mācību līdzekļu tiem ārvalstniekiem, kas latviešu valodu vēlas apgūt augstākajā – C – līmenī,” stāsta I. Laizāne. Viņa atzīst: ārzemnieku, kuri latviešu valodu apgūst augstākajā līmenī, ir maz, tomēr valsts interesēs būtu gādāt, lai šiem latviešu valodas apguves entuziastiem būtu pieejami mācību materiāli.

Gandarījuma un sāpju brīži

Vaicāta, ar ko latviešu valodas kā otrās valodas mācīšana atšķiras no latviešu valodas kā svešvalodas apguves, I. Laizāne skaidro: no vietējiem cittautiešiem tiek sagaidīts, ka viņi valsts valodu iemācīsies tādā līmenī, lai varētu latviski komunicēt arī valsts iestādēs, pilnvērtīgi piedalīties visās sarunās.

“Līdz ar to mācīšanās ir dziļāka un niansētāka,” saka I. Laizāne. Viņa piebilst: ir gan gadījumi, kad arī ārvalstnieki latviešu valodu apgūst otrās vai pat dzimtās valodas līmenī.

Ir arī tādi ārvalstnieki, kuri aizraujas ar latviešu valodu un kultūru,

pat iegūst augsto C2 latviešu valodas prasmes līmeni un spēj komunicēt latviski tā, it kā tā būtu viņu dzimtā valoda.

Kā I. Laizāne pati nonāca līdz valodas mācīšanai ārvalstniekiem? Pēc filoloģijas maģistra grāda iegūšanas Latvijas Universitātē strādāja par žurnālisti un redaktori, taču 2008. gadā uzaicināta RSU aizvietot kādu pasniedzēju. Pamazām kļuvusi par pastāvīgu universitātes docētāju un iestājusies arī doktorantūrā.

Jautāta, kādi ir gandarījuma brīži pasniedzējas darbā, I. Laizāne atbild: “Tie ir tad, kad redzu, ka mani studenti spēj uzturēt kaut neilgu sarunu ar latvieti tā, ka latvietis nepāriet uz angļu vai krievu valodu. Vai kad studenti paši priecīgi stāsta, ka taksometra šoferis pareizi sapratis, kur viņu vajag aizvest, vai arī bijusi veiksmīga saruna ar pacientu.”

Savukārt “lielā sāpe” pasniedzējai ir tad, ka students sūdzas: gribējis runāt ar pacientu latviski, taču slimnieks atbildējis tikai krieviski un nav gribējis vai spējis sarunāties latviski. “Tādās situācijās students ir bezspēcīgs un vīlies. Man negribas viņus motivēt mācīties arī krievu valodu, jo atrodamies Latvijā, tomēr daļa paši nonāk pie secinājuma, ka vērts mācīties arī krievu valodu,” saka I. Laizāne.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Īsais kurss igauņu valodas pamatprasmju apguvē

pille-riin-priske-t6atIehVLTU-unsplash

Kādā valodā runā Igaunijas iedzīvotāji? Latviešiem protams nav divreiz jāmeklē atbilde uz šo jautājumu, taču ļoti daudziem pasaules apceļotājiem tas patiešām ir jautājums!

Igauņu valoda tiek uzskatīta par vienu no Eiropas unikālākajām valodām, kaut vai tikai tāpēc, ka tajā runā vien 1,1 milj. cilvēku. Vienlaikus ar somu un ungāru valodām – igauņu valoda pieder somugru valodu grupai. Pie tam, ļoti daudzi igauņu vārdi asociējas ja ne ar citplanētiešu, tad elfu valodu pilnīgi noteikti!

Igauņi ļoti lepojas ar savu valodu, cenšoties to stiprināt gan atzīmējot Dzimtās valodas dienu, gan organizējot dažādus ar valodu saistītus pasākumus, tādējādi uzsverot tās svarīgumu. Kā mēs zinām pirms Igaunija izveidoja savu valstisko neatkarību, 20 gs. sākumā, tās zemi regulāri iekaroja un okupēja dažādas lielvalstis, pakļaujot tautu savām varām, kad pamatnācija nemācēja nedz rakstīt nedz lasīt, un neskatoties uz to, šī pavisam skaitliski nelielā tautiņa, kas pamatā cēlusies no lauku iedzīvotājiem, ir spējusi saglabāt un izkopt savu valodu un savu nāciju, atšķirībā no daudzām citām nelielajām tautiņām, kā piemēram prūši.

Lai gan igauņu valoda ir ļoti sarežģīta, 99,8% Igaunijas iedzīvotāju ir apguvuši lasīt un rakstītprasmes, pie tam, lielākā daļa iedzīvotāju  runā vienlaikus vairākās svešvalodās, kā piemēram krievu, angļu, vācu vai zviedru valodās. Pateicoties šim apstāklim, apceļot Igauniju ir visnotaļ vienkārši pat tad, ja Jūs nepārvaldat igauņu valodu. Hо aitäh (Paldies!) – pateikt šo vienkāršo frāzi nekad nekaitēs!

Noderīgas frāzes:

Tere – Labdien!
Palun – Lūdzu!
Aitäh – Paldies!
Jah – Jā!
Ei – Nē!
Minu nimi on … – Мani sauc …
Terviseks! – Uz veselību!
Vabandust – Piedodiet!
Nägemist – Uz redzēšanos!

Avots: Visit Estonia. Visu rakstu lasiet šeit.

Iznākusi eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas jaunā grāmata

kaspars-upmanis-bl4O2efIQ3Y-unsplash

Latvijas Kultūras akadēmijā 17. septembrī atvēršanas svētkus piedzīvoja eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas jaunā grāmata “The Singer of Songs. On Cognitive Schemas and Sequential Structuring in Longer Latvian Folk Songs”, kas izdota apgādā “Zinātne”.

Grāmata veltīta “Pagātnes un tagadnes manas zemes dziedātājiem, atceroties 1918. gada 18. novembra Latvijas Neatkarības deklarācijas simtgadi,” Savā “Facebook” kontā raksta eksprezidente.

Grāmatas, kas rakstīta angļu valodā, nolūks ir uzskatāmi demonstrēt, ka bez liriskās tautas dzejas izpratnes nav iespējams izprast mutvārdu daiļrades dziļāko būtību, lai arī starptautiskā pētniecība parasti pievērsusies tikai episkiem dziedājumiem, balāžu tradīcijām un mītiem.

Sējumā sešās nodaļās analizēti garāko dziesmu ceri no plašā precību dziesmu tematiskā cikla, rādot kā garākās dziesmas gan vadās pēc tām īpatnējām uzbūves shēmām, gan arī satur fragmentus vai moduļus, kas atrodami citviet dainu pūrā kā atsevišķas četrrindes vai sešrindes.

Dziesmas citētas oriģinālā, līdz ar tulkojumiem angļu valodā, vairākām dziesmām iekļautas arī melodijas.

Grāmatas atvēršanas svētkos klāt bija arī pašreizējais prezidents Egils Levits, kurš savā uzrunā pauda, ka gan Vīķe-Freiberga pati, gan šī grāmata aptver visus trīs aspektus – politisko, sabiedrisko un zinātnisko.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit

Nācis klajā Māras Zālītes dzejas krājums ķīniešu valodā

eric-muhr-nMddTqxs4WM-unsplash (1)
Māras Zālītes dzejas krājums “15 dzejoļi” tikko nācis klajā. Tas ir pirmais latviešu autora darbu atdzejojums ķīniešu valodā. To ar savu specifisku tulkošanas stratēģiju kopā atdzejojuši sinologi Ieva Lapiņa un Franks Kraushārs un ķīniešu dzejnieks un tulkotājs Lui Huižu.
Māras Zālītes dzejas krājums ķīniešu valodāBaiba Kušķe

Sajust, kā latviešu dzeja materializējas ķīniešu valodā, ir ļoti fascinējoši – atzīst sinoloģe Ieva Lapiņa. Viņiem bijusi sava atdzejošanas stratēģija, ko varētu raksturot kā trīspakāpju tulkošanu.

“Tas pirmais iespaids, ka man patīk, kā tas izskatās! Nu ne jau velti tās ķīnzīmes tiek zīmētas kaligrāfiski. Tiešām ļoti patīk, kā tie dzejoļi izskatās, bet, kā tie izklausās – es neesmu vēl dzirdējusi,” savus pirmos iespaidus par krājumu raksturo Māra Zālīte.

Vizuāli tā ir neliela, bronzīgi zeltaina grāmatiņa, kuras katrā atvērumā var izlasīt dzejoli latviešu valodā un turpat novērtēt, kāds tas izskatās, pārvērsts hieroglifos jeb ķīnzīmēs.

“Pirms gada Māra Zālīte mani uzrunāja ar lūgumu, lai es iztulkotu dažus dzejoļus, ko bija domāts nolasīt ķīniešu valodā Ķīnā. Es mazliet apjuku, jo mana pārliecība ir, ka jātulko uz savu dzimto valodu, tas izdodas vislabāk, un tad man radās cita ideja,” stāsta Ieva Lapiņa.

Ieva Lapiņa un Frans Kraushārs

Tā kā Latvijā nevienu ķīnieti, kurš varētu paveikt šo darbu, Ieva Lapiņa neatrada, viņai radās ideja uzrunāt Vācijā iepazīto ķīniešu dzejnieku, ģermānistu Liu Huižu un par vidutāju aicināt savu dzīvesbiedru Franku Kraushāru, kura dzimtā valoda ir vācu.

Tādējādi Franks atdzejoja dzejoļus vāciski, Ieva izveidoja interlineāro tulkojumu vāciski, bet Liu Huižu, balstoties uz šo materiālu, veica galveno tulkojumu ķīniski.

Franks Kraushārs ir pieredzējis Ķīnas lirikas atdzejotājs vācu valodā, bet latviešu lirikas atdzeja vāciski viņam bija jauna pieredze.

“Nu, protams, ka es arī tulkojot centos iejusties tās valodas formā, mēģināju arī pārnest ritmu,” atklāj Franks Kraushārs.

“Tad mēs pārsūtījām dzejoļus Liu Huižu, un abi bijām patīkami pārsteigti par rezultātu. Viņš bija ļoti labi sapratis šo dzejoļu garu.”

“Tie ir tiešām atdzejojumi, tie nav vienkārši tulkojumi. Viņa pieeja ir ļoti poētiska. Viņš ir varbūt dažās vietās improvizējis, bet tas ir noteikti attaisnojies,” pauž Ieva Lapiņa.

Ieva Lapiņa un Franks Kraushārs iepazīstina ar dzejoli „Puķe, neskaties”.

Māras Zālītes grāmata

Krājums tikko nācis klajā un Franks Kraushārs cer, ka tā radīs atbalsi ķīniešu lasītājos: “Ķīnā sabiedrības interese par dzeju ir ārkārtīgi liela. Un īpaši par tulkoto ārzemju dzeju. Līdz ar to šai grāmatiņai noteikti būtu reālas iespējas arī nokļūt Ķīnas grāmatu tirgū”.

Pati Māra Zālīte godīgi atzīst, ka nelolo īpašas cerības iekļūt Ķīnas tirgū, bet mazs kultūras sakaru āķītis šī grāmata tomēr ir. Pats galvenais – grāmatas izdošana ir cieņas apliecinājums trīs izcilu tulkotāju darbam

“Man bija svarīgi, lai nepazūd šis tulkošanas fenomens. Turklāt šie visi trīs cienījamie cilvēki to darīja bez nekādas atlīdzības, pilnīgi brīvprātīgi, savas profesionālās aizrautības un intereses dēļ. Un man tas liekas tik cienījami.

Un tā ir arī tāda vesela tulkošanas pieredze, kas var noderēt arī citiem,” stāsta Māra Zālīte.

Viņa neslēpj, ka jūt arī apbrīnu pret ķīniešu valodas speciālistiem, jo šī valoda šķiet gluži neiespējami sarežģīta.

Grāmata „15 dzejoļi” ar Māras Zālītes dzejoļu atdzejojumiem ķīniešu valodā tikko nākusi klajā izdevniecībā “Dienas Grāmata”. Tiek gatavots grāmatas atvēršanas pasākums, kurā piedalīsies arī ķīniešu dzejnieks Liu Huižu.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit

Bezcerīgās pūles īpašvārdu latviskošanā

bruno-martins-8fbqPK_MUtk-unsplash

Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres raksts “Urzula. Laiena vai Leiena?”, ko publicējām kopā ar Latviešu valodas aģentūras galvenās lingvistes Evelīnas Zilgalves komentāru “Atkāpes no izrunas – tradīcijas dēļ” (“LA”, 20. 08. 2019.), ir izraisījis lielu “LA” lasītāju interesi. Publicējam indologa, literatūrzinātnieka, LZA akadēmiķa Viktora Ivbuļa viedokli.

Patīkami, ka vēl kāds uztraucas par citvalodu īpašvārdu latviskošanu, cienījamā profesore Inese Vaidere! Bet Jūsu bažas skar tikai vienu pilienu no milzīgā aisberga, ar ko man ir bijis visu mūžu bezcerīgi jācīnās savos pētnieciskajos darbos indiešu un dažu citu valodu īpašvārdu latviskā rakstībā. Par laimi, preses un apgādu darbinieki man ir ļāvuši to brīvi darīt, šogad arī valodnieku nesodīta tā rīkojusies Sigma Ankrava ļoti saturīgajā grāmatā “Indiešu dievi un dievietes”.

Likumsakarīgi, ka citvalodu īpašvārdu rakstība tiek pakļauta kaut kādiem noteikumiem, formāli mēģinot pieturēties pie tuvības oriģinālrakstībai. Bet ir neiespējami atrast kaut kādus kopīgus noteikumus visām pasaules valodām.

Lielajās Eiropas tautu valodās ar latīņu alfabētu problēma tiek atrisināta, parasti rakstot vārdus oriģinālrakstībā.

Esmu apguvis bengāļu valodu un zinu, ka tās, tāpat kā visi desmit indiešu valodu alfabēti, atvasināti no sanskrita, atspoguļo lielāku skaņu bagātību, nekā tas ir iespējams latviešu vai citās Eiropas tautu valodās.

1954. gadā, kad jau bija bengāļu un citu indiešu valodu pratēji, arī krievu valodā sākot iznākt Rabindranata Tagores “Rakstiem”, tika izmainīta agrākā un iedibināta jauna un maksimāli tuva oriģināliem indiešu īpašvārdu rakstība, cita vidū visur atstājot burtu “h” otro daļu, izņemot dažus ļoti pazīstamus vārdus. Palika Buda, Gandi, arī Neru. Šo “h” ar kaut kādu valodniecisku dekrētu pie mums gandrīz jau pirms pusgadsimta Latvijā nosvītroja laikam vienlaikusi ar lietuviešiem.

Latviski tika veikti arī citi valodnieciski pārkārtojumi, ieskaitot dubultlīdzskaņu rakstību citvalodu vārdos, kas tāpat kā no sanskrita nākušā indiešu valodu vairāku līdzskaņu “h”sastāvdaļa var mainīt tulkojamo vārdu nozīmi.

Buda indietim nav nekas, bet Budha vai vēl pareizāk Buddha ir Apskaidrotais.

Latviešu Gandijs ir nevajadzīgi tālu no īstā Gāndhī.

Nez kādēļ neesmu manījis, ka latviski parādītos garumzīmes vismaz zināmākajos indiešu īpašvārdos, nav Bānglādešas (Bengāļu zemes).

Cietis arī ir Mumbai (Bombejā) dzimušā izcilā indiešu kordiriģenta indieša Zubina Mehtas uzvārds. Jācer, ka viņš, piedalīdamies šī gada Rīga Jūrmalas mūzikas festivālā, neuzzināja, ka pie mums viņš ir Meta. Nevar gan pateikt, vai Mehta, kas uzvārdos Indijā bieži ir arī cilvēka kastas nosaukums, ir tulkojams marāthu valodā.

Burts “h” vārdā Nehru un izrunājams ar vieglu izdvesmu. Pavisam neizskaidrojamā veidā pie mums dažādu citvalodu vārdos parastais “h” šad tad pazūd. Starp citu, es visu laiku lietoju vārdu “indiešu”, kad būtu jāteic “Dienvidāzijas”, jo runa ir par tuvu pie diviem miljardiem cilvēku.

Lietuvieši tomēr ir sākuši sarosīties. Viens no 2013. gada oktobrī pieņemtā lēmuma punktiem attiecībā uz dažām latīņu alfabētu lietotājām valodām paredz: “Zinātniskajā literatūrā, reklāmas un speciālajos tekstos, kā arī oficiālos dokumentos (izņemot Lietuvas Republikas pilsoņu personas dokumentos ) citvalodu personu vārdus atveido autentiskā formā, bet izplatītākos vietvārdus visbiežāk adaptē.”

Par burtu “h” sastāvdaļas atjaunošanu lēmums Lietuvā gan tiek tikai pārspriests. Varbūt kāda no Latvijas valodnieku komisijām vai padomēm iedrošināsies publiski aicināt to izdarīt pie mums – tā būtu palīdzība to izdarīt arī kaimiņu valodā, kuras dažas formas ir pat senākas nekā sanskritā, ko atzina jau 19. gadsimta vidus izcilie vācu valodnieki? Drīz pēc tam lielu senumu presē sāka skaļi piedēvēt arī latviešu valodai, ko gan diez vai jebkad varēs pierādīt.

Raksta nosaukums “Bezcerīgas pūles” attiecas tikai uz maniem centieniem.

Ja pat franču un vācu valodu vārdnīcas atsaucas uz valodniecisku reformu, varbūt kādreiz arī pie mums tas notiks un, piemēram, nebūs obligāta galotņu -ijs vai -ija pievienošana īpašvārda beigās. Kāpēc tiek rakstīts “Bengālija”, ja starptautiski ir Bengal – Bengāle? Vai “Arābijas jūra” Arābu jūras vietā?

Jūs jau to labi zināt, ka ne vienmēr tradīcijas palīdz mūsdienu dzīvē, cienītā Zilgalves kundze! Varbūt, piemēram, var saukt gandrīz par tradīciju atkārtot visu labi zināmo par latviešu rakstu valodas rašanos. Bet šī tradīcija īsti nepaskaidro, kas pastāvēja pirms tās piedzimšanas tikai 16. gadsimtā. Tiek apliecināts, ka tā izveidojās no cilšu valodām.

Par kuršiem un zemgaļiem kaut ko var izlasīt, bet neesmu sastapis neko par sēļu un latgaļu valodām.

Bet ievērojami valodnieki to ir izskaidrojuši ļoti vienkārši: spēcīgākā seno latgaļu cilts asimilēja vispirms sēļus, tad zemgaļus un kā pēdējos kuršus. Tas vislabāk ir aplūkots izcilākā mūsdienu baltista Pjetro Dini 2014. gadā Viļņā izdotajā grāmatā “Fundations of Baltic languages”. Viņš norāda: “Lingvistiskie tipi – lietuviešu un latviešu valoda – parādījās apmēram 1. gadsimtā un turpināja izvērsties līdz 5. gadsimtam.”

Un latviešu valodas vienīgie nesēji bija senie latgaļi kopš tās pirmsākumiem.

Tik sen? Pjetro Dini atzinumi balstās vairāku ievērojamu lietuviešu valodnieku teiktajā. To varam izlasīt Vitauta Mažuļa joprojām pieejamā plašajā rakstā slavenajā “The Encyclopedia Britannica” un īsumā arī latviski izdotajā Alģirda Sabaļauska lieliskajā grāmatā “Mēs balti”. Dini arī visai konkrēti izskaidro, ka mūsdienu latgaliešu dialekts radās triju gadsimtu laikā, kad Latgale bija pilnīgi nošķirta no Latvijas.

Par šo tēmu daudz plašāk var palasīt manā 2018. gada darbā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem”. Pjetro Dini grāmatā teikto labi zina un izteica pārliecību, ka nu tagad Latvijā radīsies diskusija. Varētu teikt: klusums. Varbūt kāds “Latvijas Avīzes” lasītājs vismaz pasacīs: tam nevar ticēt. Bet tomēr būtu jāpaskaidro, kāpēc nevar ticēt. Es diemžēl varu tikai informēt par citu padarīto, jo pats neesmu pētījis latviešu valodas vēsturi.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit

Vidusskolas vairāk grib specializēties valodās

tim-mossholder-WE_Kv_ZB1l0-unsplash

 

Pēc jaunā izglītības satura ieviešanas, kas liks vidusskolām specializēties, Latvijas vidusskolas visbiežāk varētu izvēlēties specializāciju valodu jomā, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotā informācija.

Kā zināms, no 2020./2021. mācību gada skolās sāks ieviest jauno izglītības saturu, kas cita starpā paredz skolēnu specializēšanos 11. un 12. klasē. Katrai vidusskolai būs jāpiedāvā vismaz divi tā sauktie izvēļu grozi.

IZM aptaujājusi pašvaldības, lai noskaidrotu, kādus izvēļu grozus grasās piedāvāt to pārraudzītās vidusskolas. No šobrīd pieejamajiem datiem var secināt, ka valodu jomā grasās specializēties pat 88 Latvijas vidusskolas: šī izvēle bijusi vispopulārākā Rīgas un citu lielo pilsētu vidusskolās, kur no 45 aptaujātajām vidusskolām tieši valodu jomā padziļinātos kursus grasās piedāvāt 36 izglītības iestādes. Specializācija valodu jomā ir vispopulārākā izvēle arī mazajos novados: no 44 skolām tieši šajā jomā gatavas specializēties 26.

Nākamā populārākā skolu izvēle ir specializācija dabaszinātnēs, kam gatavojas 74 Latvijas vidusskolas. Tieši dabaszinātnes ir vispopulārākā izvēle skolās, kas atrodas administratīvajos rajonu centros un Pierīgā, kur šādi specializēties vēlas pat 35 skolas no 43. Tikmēr Rīgā un citās lielākajās pilsētās šādu specializāciju gatavas piedāvāt 33 skolas.

Trešais iecienītākais specializācijas virziens ir sociālajā un pilsoniskajā jomā, tātad tādos mācību priekšmetos kā vēsture, sociālās zinības u.c. Tam gatavojas 67 vidusskolas. Gandrīz tikpat – 63 vidusskolas – gatavojas padziļināti mācīt arī matemātiku.

56 vidusskolas plāno specializēties tehnoloģiju jomā, 32 – kultūrā un pašizpausmē mākslām, bet tikai 14 – veselības un fiziskās aktivitātes jomā.

Valsts Izglītības satura centra direktors Guntars Catlaks izglītības iestāžu vadītāju sanāksmē norādīja, ka arī pēc jaunā satura ieviešanas vidējā izglītība būs vispārēja, proti, 10. klasē vidusskolēni tomēr gūs ieskatu plašā mācību priekšmetu klāstā. Viņš arī sacīja: kaut topošais vidējās izglītības standarts paredz ne tikai padziļinātos, bet arī specializētos mācību priekšmetus, tos skolām nebūs obligāti jāpiedāvā.

Kā zināms, pēc jaunā satura ieviešanas vidējā izglītībā vidusskolā samazināsies mācību priekšmetu skaits un tos varēs apgūt trīs dažādos līmeņos: vispārīgajā, optimālajā un padziļinātajā. Daļa mācību priekšmetu obligāti būs jāapgūst padziļināti, bet matemātiku vispārīgajās vidusskolās būs jāmāca vismaz optimālajā līmenī. Skolām arī būs obligāti jāpiedāvā apgūt dabaszinību priekšmetus vismaz optimālajā līmenī, taču skolēniem nebūs obligāti šo iespēju izmantot, proti, viņi varēs tos apgūt arī zemākajā – vispārīgajā – līmenī.

Skaidrs, ka skolām nebūs viegli pārkārtoties un mainīt mācību norises kārtību, tomēr konferencē neizskanēja nekādi skolu direktoru jautājumi un komentāri par gaidāmajām pārmaiņām.

Tomēr padomus, kā sagatavoties reformai, sniedza Ogres 1. vidusskolas direktors Igors Grigorjevs. Viņš stāstīja, ka būs jāmaina ierastā domāšana. Piemēram, ne visi mācību kursi jāmācās visus trīs vidusskolas gadus, skolēnus var dalīt ne tikai klasēs, bet arī mazākās grupās atkarībā no viņu interesēm. I. Grigorjevs ieteica kolēģiem vēl pirms jaunā satura ieviešanas jau mēģināt variēt stundu sarakstus, piemēram, kādu laiku mācot intensīvi kādu no mācību priekšmetiem vai mainīt to vairākas mācību stundas pēc kārtas.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Labākais tulkotājs ir cilvēks

translation qoute

Cilvēki visā pasaulē dod priekšroku saziņai savā dzimtajā valodā. Saskaņā ar “Common Sense Advisory” tirgus pētnieku veiktu pētījumu iespējamība, ka cilvēki pirks produktus vai pakalpojumus, par kuriem informācija ir pieejama viņu dzimtajā valodā, ir trīs reizes augstāka.
Ja vēlamies savus produktus vai pakalpojumus ieviest jaunos tirgos, mums jāsaprot, ka ar saviem klientiem mums ir jāsazinās, izmantojot saturu viņu valodā. 
Tulkošana ir sākums  ceļam uz jauniem tirgiem un klientu lojalitāti.
Cilvēka veikta tulkošana ir visvecākais tulkošanas veids, kas pilnībā paļaujas uz cilvēka prāta spējām pārvērst vienu veidu, kā nosaukt lietas, citā.
Līdz pat mūsdienām tā ir visplašāk izmantotā tulkošanas metode. Cilvēka veikta tulkošana ir jūsu labākais ieguldījums, ja precizitāte ir kaut nedaudz svarīga.
Lai gan automātiskās tulkošanas risinājumi ir neticami ātri, tulkojot liela apjoma saturu, tās sniegtais rezultāts ne tuvu nav izmantojams praksē, kad jums vajag korektu un precīzu tulkojumu.
Tikai cilvēki – tulkotāji spēj izprast avota teksta kontekstu un tā jēgu, tā pārnesto (idiomatisko) nozīmi nevis vienkārši burtiski tulko vārdu pa vārdam, kā to dara tulkošanas roboti
Mašīntulkojumi parasti atbilst cilvēka tulkojumam par 50 – 60%.
Visu gramatisko neatbilstību un nedabīgās vārdu izvēles dēļ mašīntulkošanas teksti izskatās pēc surogāttekstiem. Atbilstošai daudzvalodu meklētājprogrammu optimizēšanai (SEO) ir nepieciešams profesionāls, cilvēka veikts tulkojums.

Lai tulkotu citus cilvēkus vajag pašam būt cilvēkam

Kembridžas universitātes profesors Endijs Martins (Andy Martin) uzskata, ka tulkošana ir visu cilvēcisko attiecību prototips. Mēs nekad līdz galam nespējam izprast citus cilvēkus. Tajā pat laikā to vajadzētu darīt.  Lai tulkotu citus cilvēkus vajag pašam būt cilvēkam. Tā ir cilvēka priekšrocība. Tā ir priekšrocība, ko sniedz cilvēks-tulkotājs, tulks  un tulkošanas birojs.

 

Tulkošanas birojs tulko cilvēku radītus tekstus. Pat ja tulkojuma  melnraksts ir tapis ar robota palīdzību, beigās vienmēr ir cilvēki, kas pārbauda, rediģē un pabeidz robota darbu. Medicīniskie, juridiskie, notariāli apstiprinātie, zinātniskie, reklāmas, SEO un literatūras tulkojumi ir tie, kurus no sākuma līdz galam tulko un tulkos tikai cilvēki.