Jūdži, Īnisis un Gundžidža. Latviešu nedienas ar vārdu atveidošanu Lielbritānijā

chris-lawton-QPOaQ2Kp80c-unsplash

Angļu valodādaži rakstītie burti tiek izrunāti pavisam citādāk nekā latviešu valodā, piemēram, “i” lasa kā “ai”, “c” būs “k”, “j’ – “džei”.Viss ir labi, kamēr briti netiek pie latviešu vārdu rakstīšanas un burtošanas. Latvieši Apvienotajā Karalistē jau samierinājušies, ka jāatsaucas uz dažādām sava vārda versijām, arī tādām, ko neatpazīst, taču brīžiem sanāk izcili pārpratumi.

Anglijā Zane ir vīriešu vārds

Daudzi tradicionāli latviešu vārdi britiem izskatās un skan neparasti, tādēļ Uģiem jāsamierinās, ka tiek dēvēti par Jūdžī, bet Ineses par Aines vai Inīsis. Dažkārt no Sarmītes sanāk Sāra, no Nanijas – Nindža. Baiba mēdz būt Babija, Biba, Beibī, Babra, Bārbija un pat Bīber. Jāņa vietā nereti gaida sievieti, bet Zane ir vīriešu vārds. Zanei Bērziņai ikdienā nākas saņemt līdzjūtības apliecinājumus par to, ka vecāki pajokojušies un ielikuši vīrieša vārdu, bet smieklīgākā versija ir bijusi Zarna. Līdzīgi iet arī citām Zanēm, kurām ārsta apmeklējumi izvēršas visai jautri, dakterim kabinetā gaidot ienākam vīrieti. Kādai Zanei autoservisā meistars pastāstījis, ka arī viņa dēlu sauc Zane.

Lai arī dokumentos parasti jānorāda dzimums, tomēr tas netraucēja citai Zanei saņemt sociālās apdrošināšanas numuru (līdzīgi kā Latvijā personas kods), adresētu misteram Zanei. Savukārt Zani Fernando, tolaik Bondari, dēvējuši par Zein Bodžani.

Santām grūta dzīve

Daudz dabū ciest Santas, jo tā angliski pieņemts saukt Ziemassvētku vecīti – Santa Claus. “Bija jāpiesakās uz Ziemassvētku balli, uzrakstot savu vārdu sarakstā. Lieki teikt, ka tie, kas mani nezināja, domāja, ka joks. Citā gadā bija Ziemassvētku loterija, kur izlozē vārdu, kam pirkt dāvanu. Manu vārdu izvilka vīrietis (anglis), kurš bija nesen sācis strādāt, bija dusmīgs sākumā, jo domāja, ka viņu izjoko,” stāsta Santa Gindra.

Pavisam nesen darba vietā atnācis strādāt jauns darbinieks, Santa uzrakstījusi ziņu un parakstījusies kā “Santa”: “Viņš atnāca un sāka smieties, teica, ka domājot, ka tas joks! Ja rakstu klientiem, tad parakstos kā “S. Gindra”, lai nav problēmu.” Tāpat Santai bieži dziedot populāro Ziemassvētku dziesmiņu par Santu, kas lienot mājā caur skursteni.

Santa Klebaha piedzīvoja mulsinošu situāciju, kad veikalu ķēdē “Argos” ieradās saņemt printeri. “Visi darbinieki saskrēja, jo beidzot ar personas apliecinošiem dokumentiem ieraudzīja dzīvu Santu!”

Citai Santai savukārt draugs esot Rūdolfs. Santaklausam arī ir briedis Rūdolfs, tad nu abu draudzība ir iemesls nebeidzamiem jokiem. Ļaudis bieži neticot, ka tie īstie vārdi.

Inga Andrejsone stāsta paziņas Santas atgadījumu bankā, kur sieviete devās atvērt kontu: “Viņai prasa – jūsu vārds? Viņa atbild – Santa. Konta operators tik nosmej un prasa – bet nu īstais vārds kāds jums? Viņa saka – Santa! – un sniedz pasi. Operators nosarka un atvainojās.” Taču pašai Ingai arī mēdz būt piedzīvojumi uzvārda dēļ. „Daudzi angļi, to dzirdot, prasa, vai esmu no Zviedrijas. Tad nu vienā reizē saplīsa televizors, iedevām remontēt. Zvana meistars un prasa: jūs to televizoru no Zviedrijas atvedāt vai tepat Anglijā pirkāt?”

Daigas pārtop par tīģeriem

Daigas bieži tiek dēvētas par Tiger (latv. – tīģeris, izrunā kā taige) vai pat Digger (latv. – racējs), Guna ir Džuna, Marika – Amerika, Paprika, Marikū. Vairis skan līdzīgi kā vīruss, Gundega – Gundžidža. Dzintaru dēvē par Čin Čin, Aiga – Alga, Arta – Atā. Savukārt Alda tiek dēvēta veikala “Aldi” vārdā, bet, ja aizmirstās, tad pasprūk citas populāras lielveikalu ķēdes nosaukums – “Asda”.

Lāsma nereti kļūst par Plazmu, Saulcerīte – Suserita, Jevgēņija – Dževdženīdžija, Ainis – Anus. Madarai prasa, kādēļ viņu sauc par Murderer (latviski – slepkava). No skaista latviešu uzvārda Apsīte šad tad sanāk Apiste, no Mucenieka – Mjūniks.

Kādai Jolantai angļi bija izdomājuši vārda versiju Rubī (Ruby), bet viņas priekšnieks aprobežojies ar „Alex sister” (latviski – Alekša māsa), jo strādājusi kopā ar brāli.

Līvām nākas atsaukties uz vārdu Laiva, kāda Anastasija pārtapusi par Anestēziju, bet uzvārds Zariņš par Sarin – tāpat kā sarīna gāze.

Ausmu Bērzkalni bieži dēvē par Asumu, bet bijuši arī tādi varianti kā Ruška, Asuta. Uzvārds – Bērzklkninī. „Pa vidu visi iespējamie alfabēta burti un nobeigumā „nīīī”,” saka Ausma.

Savukārt Nata sapratusi, ka jāstādās priekšā kā Natālijai, jo vārda Nata izruna atgādina angļu „nutter”, kas nozīmē „trakā”.

„Trakais dibens”

Mēdz sanākt arī pamatīgas rupjības. Madaram Ozoliņam vārdu bieži izrunā kā Madrasu, taču gadījies dzirdēt arī Mad Arse (latviski – trakais dibens). Savukārt Intas Geibas vārdu lasot, dažkārt izlasa kā Into Gay Bar (latviski – ieiet geju bārā).

Viktorija Jakobsone reiz savu jauno auto reģistrācijas apliecību saņēmusi kā Viktorija Fakobsone – ar uzvārda sākumu gluži kā cenzējamā un par ļoti rupju uzskatītā angļu vārdā. Izrādās, ar roku rakstot burtu „J”, kā jau kārtīgam latviešu burtam, uzvilkusi svītriņu pa vidu, bet angļi to izlasījuši kā „F”. „Pēc šī gadījumā vairs nekad svītriņu pāri neesmu likusi, šī man bij laba mācība,” smejas Viktorija.

Anrijs Vecpils strādājis latviešu kolektīvā, kur vadītājs bijis anglis: “Pēc uzvārdiem visus sauc un manu uzvārdu kā “Visspiss” izlasīja”.

Vera Antipova, kurai tolaik uzvārds bija Malika, no britu veselības aprūpes dienesta NHS pirms vairākiem gadiem saņēma vēstuli, kas bija adresēta Verai Maukai. Britu ierēdnis acīmredzot izlasīja “li” kā “u”, tad nu kā medicīnas kartes saņēmēja tika norādīta Vera Mauka.

Laulājas ar Šreku

Solvitai Paikei meitas uzvārds bijis Šķēle, un, laulājoties Anglijā, ceremonijas vadītāja veselas divas reizes visatbildīgākajos brīžos nosaukusi viņu par Šreku: „Do you Solvita Shrek take … (latv. – Vai jūs, Solvita Šreks, ņemat par vīru…) Vēl tagad mana latviešu ģimene mani par Šreku sauc!”

Taču ar to Solvitas nedienas nebeidzās, jo viņas angļu vīra uzvārds ir Pike. „Kad aizbraucu uz Latviju nomainīt pasi, teica, ka Pike neder, jo neesot gana latvisks. Prasīju – kādi tad ir varianti? Viņa man saka – vai nu Paike, vai Paika! Visu dzīvi mani apsaukājuši par maizes šķēli, un es no Šķēles tagad uz Paiku!”

Sindijas Ševčukas vecākiem savulaik bija daudz jautru brīžu, dzirdot, kā Burtonas vidusskolā lielos pasākumos meita pilnā nopietnībā tika dēvēta par Sindidžu Sevsuku. Ķiķināja arī latviešu draudzenes ģimene.

Elīnai Lācei no liela zvēra parasti sanāk nepavisam ne zvērs. „Esmu Miss Lace (angliski izrunā kā Leis). Kā Miss Mežģīne vai Šņore, vārds parasti ir Elena.”

Savukārt Līga Pūce mēdz kļūt par Līga Pjūs, bet Aivis Pukne telefonsarunā reiz nodēvēts par misteru Panku.

Ivetas Cīrules vārdu parasti izrunā kā Aivita, taču uzvārdam ir visai interesantas variācijas – Curly (latv. – sprogains), Cruel (latv. – cietsirdīgs). „Bieži atnāk arī vēstule uz Iveta Circule vārda – kā cirkulis,” smejas latviskā uzvārda īpašniece.

Misis Latvija

Kristīnei Baringtonei uzvārds savulaik bija Ringa:  „Pirms kādiem  15 gadiem viens poļu draugs palīdzēja pirkt biļetes un uzvārda vietā ierakstīja Miss Latvia, nevis Miss Ringa.” Savukārt Līgai Drukai-Smalkai savulaik darba kolēģi nemaz nepūlējās iegaumēt uzvārdu, aizstājot ar “Liga from Riga”, latviski “Līga no Rīgas”.

Vieglāk klājas, ja iedod kādu dokumentu, tad parasti vārds tiek norakstīts pareizi. Taču, dodot Latvijā izdotu autovadītāja apliecību, ne viens vien tautietis nokristīts par “Vaditaja Aplieciba”.

Elīnām nākas atsaukties uz Elena, Alena, Lama. Elīnas Purpures vārdu kāds kolēģis darbā nespēja atcerēties un sāka viņu dēvēt par Lady (latv. – lēdija) : “Tā arī pielipa, visi sauc par Lady joprojām.”

Dacei Klintsonei jāsamierinās ar kļūšanu par Kunkstoni. „Vienreiz pat mašīnas dokumentus atsūtīja ar tādu uzvārdu. Arī, kad mainīju vadītāja apliecību, bija tas pats!”

Toties vīram reiz piegādāts lamināts, kas adresēts Martinam Killingstonam.

Marija Maļcāne reiz pārtapusi par Maridžu Makleinu: „Ārsts vācietis lika medmāsai anglietei atvainoties par nepareizu vārda izrunu. Vai Latvijā kāds tā atvainotos?” Medmāsa ne tikai ļoti atvainojusies, bet pat sirsnīgi apskāvusi un nobučojusi uz galvas. Tas gan bijis pirms koronavīrusa.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Top jauns “Ulisa” tulkojums

aaron-burden-xG8IQMqMITM-unsplash

Pēc Rīgā notikušajām Blūma dienas svinībām un īru rakstniekam Džeimsam Džoisam, kā arī viņa darbam “Uliss” veltītās konferences paziņots, ka taps jauns šī darba tulkojums latviešu valodā. Jauno tulkojumu apņēmusies veikt Ieva Lešinska-Geibere.

Starptautiskā Blūma diena tiek svinēta ik gadu 16. jūnijā. Konferences ietvaros norisinājās priekšlasījumi un diskusija par literārā darba nozīmi un ietekmi uz latviešu valodu un literatūru, līdzšinējo tulkojumu vēsturi, kā arī par jauna tulkojuma iespēju. Ar īru autora Džeimsa Džoisa daiļradi klātesošos iepazīstināja LU Baltu filoloģijas programmas direktors, prof. Ojārs Lāms, savukārt ar savu personīgo pieredzi un pirmo saskaršanos ar romānu, vēl padomju laikos, dalījās prozaiķis un LZA goda biedrs Alberts Bels. Ar “Ulisa” latviešu tulkojuma vēsturi iepazīstināja literārais redaktors Arturs Hansons. Savukārt, noslēgumā norisinājās paneļdiskusija par iespējamu romāna “Uliss” jaunu tulkojumu. Šajā sakarā, konferences izskaņā tika oficiāli paziņots, ka jau tuvāko gadu laikā, latviešu valodā būs pieejams jauns romāna “Uliss” tulkojums latviešu valodā, ko veiks tulkotāja un publiciste Ieva Lešinska-Geibere.

Atgādinām, ka iepriekš Džoisa “Uliss” Dzintara Soduma tulkojumā Latvijā tika izdots 2012. gadā.

Blūma diena nodēvēta romāna “Uliss” galvenā varoņa Leopolda Blūma vārdā, un kopš 1954. gada Īrijā šajā dienā tiek organizēti karnevāli un pārģērbšanās vēsturiskos kostīmos, kuros mūsdienās piedalās tūkstošiem cilvēku.

Avots: Satori.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Valodas likumi, kuri būtu jāzina visiem latviešiem jeb biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā

nick-morrison-FHnnjk1Yj7Y-unsplash

Vai zini kādas ir visbiežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā?

Saikļa “ka” un apstākļa vārda “kad” nepareiza lietošana – apstākļa vārds “kad”, ievadot palīgteikumu, jālieto, ja runa ir par laiku, savukārt saiklis “ka” nekad neievada laika apstākļa palīgteikumu (Es zinu, kad man jāizdara. Es zinu, ka man jāizdara.).

“Tā kā” ir cēloņa saiklis, šā saikļa vietā nedrīkst lietot neliterāro “par cik” (Tā kā spīdēja saule, bija silti). Ar saikli “tā kā” ievadītais palīgteikums vienmēr atradīsies pirms virsteikuma. “Tā ka” ir seku saiklis (Lija lietus, tā ka palikām mājās).

Vārdu “papildu” lieto kā apzīmētāju un tikai ar lietvārdiem (Papildu pienākumi, papildu slodze). Savukārt vārds “papildus” ir apstākļa vārds, kas parasti tiek lietots kopā ar darbības vārdu (Papildus rosīties, papildus skraidīt).

“Kā” un “nekā” lietojums salīdzinājuma teikumos – pareizi lietot darbības vārda apgalvojuma formu + “nekā” (Vairāk nekā 380 dalībnieku) vai darbības vārdu nolieguma formā + “kā” (Ne vairāk kā 380 dalībnieku), resp., teikumā jābūt vismaz vienam “ne”.

“Nākamais” ir tāds, kas ir nākamais pēc kārtas (Nākamais gājiens, nākamā pietura). “Nākošais” ir tāds, kas virzās, iet, nāk pretim (Pretim nākošais suns).

Ja personas vietniekvārds “jūs” lietots, lai privātā sarunā (vēstulēs, iesniegumos, e-pastos) aizstātu personas vārdu un izrādītu īpašu cieņu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Ja ar “jūs” tiek uzrunātas vairākas personas, vietniekvārds lietojams ar mazo sākumburtu.

Ja vārds “nekā” ievada salīdzinājuma palīgteikumu, tad to no salīdzināmās daļas atdala ar komatu (Bija jāstrādā vairāk, nekā biju plānojis). Ja vārds “nekā” ievada salīdzinājumu (ne palīgteikumu), tad pirms tā komats nav jāliek (Man bija jāstrādā vairāk nekā tev.)

“Citāds”, “citādāks”, “savāds” un “savādāks” – Šie ir apstākļa vārdi: divi pamata pakāpē, divi darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. Vārdiem “savādi” un “citādi” ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nav viens un tas pats). “Savādi” nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt “citādi” nozīmē “citā veidā”.

Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saikļi bet, kā arī, tomēr, taču, toties, ne, nevis, kaut gan, lai gan, kaut arī, lai arī, tad šo saikļu priekšā vienmēr ir liekams komats.

Ar pieturzīmi no paskaidrojošajiem vārdiem no abām pusēm atdala: starp citu, piemēram, proti, tas ir, respektīvi (izņemot gadījumus, kad pilda saikļa “vai” funkcijas), īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem, iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.

Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala: galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk, savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).

Izsauksmes vārdu “lūdzu” lieto, lai izteiktu lūgumu, pamudinājumu, aicinājumu bezpersoniskā formā, arī lai lūgumam, pamudinājumam, aicinājumam piešķirtu pieklājīgu, laipnu izteiksmi. (Lūdzu, piecelieties!) Izsauksmes vārdu “lūdzu” atdala ar komatu un to parasti lieto izsaukuma teikumā, kur darbības vārds lietots pavēles izteiksmē.
Savukārt darbības vārda “lūdzu” 1. personas forma teikumā saistās vai nu ar darbības vārda nenoteiksmi (Lūdzu piecelties), vai ar lietvārdu akuzatīvā (Lūdzu klusumu. Nepareizi- lūdzu, klusumu).

Viena no kļūdām ir darbības vārdu izteiksmju nepareiza lietošana. Nereti, kad ir nepieciešams lietot darbības vārda īstenības izteiksmi (-at, -āt), tiek lietota pavēles izteiksme ar izskaņu -iet, un otrādi (Ienāciet istabā! Kā jūs domājat? Nepareizi- Lūdzu, ienākat istabā!).

Tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas “pie tevīm”, “pie manīm” (Pie tevis, pie manis).

Viena no kļūdām ir darbības vārdu izteiksmju nepareiza lietošana. Nevis “man ir jācep pīrāgus”, bet gan “man ir jācep pīrāgi”.

Avots: Pedagogs.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Atklātā vēstule pret grozījumiem Augstskolu likumā

giammarco-boscaro-zeH-ljawHtg-unsplash

Saskaņā ar pašlaik plaši apspriesto un kritizēto Augstskolu likuma grozījumu projektu tostarp tiek pieļauta iespēja Latvijas valsts augstskolās  ievēlēt rektorus, kas nepārvalda latviešu valodu  (17. panta 8. punkts: “Augstskolas rektora amatā var iecelt ārvalsts pilsoni. Ja rektora amatā ieceļ ārvalstu pilsoni, viņam jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņa profesionālo pienākumu pildīšanai, vai augstskolai ir jānodrošina tulkojums valsts valodā”).

Nesenajā 2017. gadā Rektoru padomes ģenerāldirektors Jānis Bernāts skaidri un pamatoti atzina: “[..] par prasībām rektoram nevarētu diskutēt, jo viņam būtu jāzina valsts valoda augstajā C1 līmenī.” Nekas nav mainījies. Turklāt iespēja valsts augstskolās ievēlēt valsts valodu nezinošus rektorus neatbilst pašas valsts definētajiem mērķiem Latvijā stiprināt latviešu valodas un kultūras pozīcijas un plašu latviešu valodas lietojumu. Un ir apšaubāms, vai šāda norma var sniegt tos cerētos ieguvumus saistībā ar Latvijas augstskolu izcilību, kuru vārdā likuma izmaiņas tiek piedāvātas.

Nav noliedzama nepieciešamība attiecīgajās studiju programmās un studiju kursos samērīgā apjomā iesaistīt ārvalstu ekspertus un pasniedzējus (ne vienmēr ir būtiski noteikt obligātu prasību zināt valsts valodu). Tomēr virzība uz Latvijas valsts augstskolu vadīšanu svešvalodā (skaidrs, ka likumā iekļautā atruna par tulkošanu faktiski paliktu formālas izpildes līmenī; sociolingvistiski pētījumi liecina par latviešu slieksmi arī daudz vienkāršākās situācijās saskarsmē ar cittautiešiem pie pirmās izdevības atteikties no latviešu valodas) nozīmē, ka ikdienā augstskolā ar latviešu valodu nezinošu rektoru nenovēršami mainītos darba un dokumentācijas valoda, liela administratīvo darbību un saziņas daļa notiktu svešvalodā.

Var apšaubīt, vai cilvēks, kas plāno iesaistīties Latvijas intelektuālās un akadēmiskās vides attīstīšanā, spētu to darīt efektīvi un kvalitatīvi, ja viņam līdztekus nav bijusi vēlme apgūt latviešu valodu, kas ir nosacījums patiesai klātbūtnei Latvijas kultūrtelpā un pilnvērtīgai konteksta izpratnei, bet konteksta izpratne savukārt ir nosacījums kvalitatīvam, Latvijas specifiskajām vajadzībām un interesēm atbilstošam rektora darbam. Maz ticams, ka izcila personība, kas mērķtiecīgi iecerējusi darboties Latvijas augtākajā izglītībā, to izlemtu darīt vien rektora vakances līmenī un neizprastu valodas zināšanu nozīmi. Loģiska secība būtu ierašanās šeit akadēmiskā vai zinātniskā darbā, pakāpeniska situācijas apzināšana un valodas apgūšana, lai pēc tam pretendētu uz augstiem amatiem. Iespējas pilnvērtīgi mācīties valodu līdztekus intensīvajam rektora darbam būtu apgrūtinātas, turklāt, kā zināms, pusmūžā valodas apguve prasa ievērojamus pūliņus.

Rektors ir augsts, intelektuāli piesātināts un prestižs amats; rektors pilda ne vien tehniska rakstura administratīvus uzdevumus un rūpējas par attiecīgās iestādes kvalitatīvu darbu šaurā izpratnē, bet savā darbībā iemieso un attīsta Latvijas valstiskās un kultūras vērtības. Jāpiebilst, ka privāto augstskolu parasti šaurais, nišas darbības raksturs ir pavisam cits gadījums, ko nevar salīdzināt ar tiem uzdevumiem, kurus pilda valsts augstskolas.

Vēl viens solis virzienā uz atteikšanos no latviešu valodas akadēmiskajā jomā būtu arī zīmīgs un ārkārtīgi nevēlams signāls Latvijas sabiedrībai – ar to pati valsts pasludinātu, ka latviešu valoda Latvijā ir šķērslis ceļā uz kvalitāti un izcilību. Tam var būt nelabvēlīgas ilgtermiņa sekas saistībā ar latviešu valodas prestižu, sabiedrības lingvistisko attieksmi un motivāciju apgūt un izmantot latviešu valodu. Ir bijuši daudzi mēģinājumi dažādās jomās ar dažādu argumentāciju priekšplānā izvirzīt angļu valodu kā prioritāru, ērtāku, izdevīgāku. Jāatzīst, ka šādi centieni atgādina nesenajā okupācijas laikā raksturīgos mēģinājumus visur iebīdīt krievu valodu un latviešu valodu klusi “izņemt” no dažādiem ikdienas lietojuma posmiem; toreiz sabiedrība protestēja un nepieļāva. Vienīgā atšķirība, ka krievu valodas vietā nākusi angļu valoda.

Pašreizējā situācijā, kad Latvijā angļu valodas klātbūtne ikdienā jau ir ievērojami pieaugusi un latviešu valodas lietotāji lavīnveidīgi paši ir pieslējušies angļu valodas izmantošanai profesionālajā darbībā un sadzīvē, īpaši rūpīgi jāapsver jebkurš lēmums, kas vēl vairāk pastiprina angļu valodas dominanci, bet otrā plānā atbīda latviešu valodu.

Augstāko izglītību ilgstoši novārdzina ar finansējuma nepietiekamību un strukturālām nepilnībām saistības problēmas. Šo iemeslu (nevis latviešu valodas zināšanu nosacījuma dēļ) augstskolas nespēj piesaistīt spējīgākos jaunās paaudzes pārstāvjus ar izcilu izglītību (un turklāt ar latviešu valodas zināšanām), kas iegūta Latvijā vai labākajās ārvalstu universitātēs.

Un – vai gan varam iedomāties kādu citu mūsdienīgu, sevi cienošu valsti, kurā valsts augstskolu vadītu attiecīgo valsts valodu nezinošs rektors? Jāpiebilst, ka izslavēto Tartu Universitāti, ko labprāt piemin visdažādākajos kontekstos, vada igaunis.

Avots: LVportals.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Valodas izcelsme: cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas nekā uzskatīja iepriekš

george-kourounis-hFlOhcQqvJM-unsplash

Izrādās, ka mūsu pirmssenču spēja lietot valodu attīstījusies daudz ātrāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.

Latviešu valodas veidošanās

Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.

„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.

Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.

Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.

Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Vai tu zināji šos faktus par valodām?

absolutvision-82TpEld0_e4-unsplash

  • Japāņi izvairās no vārdiem „nē, nevaru, nezinu”, it kā tie būtu lamu vārdi.
  • Vairākās Amazones indiāņu valodās 2 ir lielākais skaitlis, ko var izteikt. Lielākus skaitļus neizrunā, bet rāda ar pirkstiem.
  • Āfrikā tiek runāts aptuveni 1000 valodās.
  • Trīspadsmit pasaules valodās runā vairāk par 100 miljoniem cilvēku – ķīniešu, angļu, hindu, spāņu, krievu, arābu, bengāļu, portugāļu, malaiju-indonēziešu, franču, vācu, urdu.
  • 500 000 cilvēku izmanto amerikāņu zīmju valodu, vienu no lielākajām zīmju valodām pasaulē. Tomēr ASV un Anglijas nedzirdīgie cits citu nesaprot.
  • Visvairāk runātā pasaules valoda ir ķīniešu valoda (885 miljoni cilvēku). Tajā runā aptuveni 70% no Ķīnas iedzīvotājiem.
  • Vissenākais burts ir o, kurš nav mainījis savu ārējo izskatu kopš apmēram 1300. g. p. m. ē.
  • Uzskata, ka visgrūtāk iemācāmā pasaules valoda ir basku valoda, kurā runā ziemeļrietumu Spānijā un dienvidrietumu Francijā.
  • Pasaulē ir 6500 dzīvu valodu, taču apmēram 2000 no tām runātāju skaits nepārsniedz 1000.
  • Angļu valoda ir visplašāk izplatītā valoda pasaulē. Apmēram 400 miljoniem cilvēku angļu valoda ir dzimtā valoda.
  • Vācu valoda ir populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā, arī Latvijā. Vācu alfabēts sastāv no 26 latīņu alfabēta burtiem. Vācu valodā ir aptuveni 420 000 vārdu, tai skaitā ap 100 000 svešvārdu.
  • Igauņu valodā ir ļoti gari vārdi. Igauņu valodā ir tikai četri darbības vārdu laiki – viena tagadne un trīs pagātnes. Nākotnes igauņu valodā nav. Salikteņos blakus var atrasties pat seši vai septiņi patskaņi.
  • Pasaulē krievu (krievu: русский языкvalodā runā vairāk nekā 300-350  milj. cilvēku. Krievu valodā Latvijā prot runāt 94% iedzīvotāju (latviešu valodā 91%). Viennozīmīgi nevar nosaukt garāko vārdu krievu valodā. Viens no tādiem –  метилпропенилендигидроксициннаменилакриловая (кислота) – skābes nosaukums, kas satur 44 burtus. Viens no garajiem vārdiem, kas apzīmē cilvēka vecumu – восьмидесятичетырёхлетний (astoņdesmitčetrgadīgs) – 25 burti.

Avots: Uzdevumi.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Useful words and phrases in Latvian

girl-2771936_1920

Around a million and a half people consider Latvian to be their native language, of whom most, or ca. 1.4 million, live in Latvia. Latvian is a rare language; it is part of the Indo-European language family and together with Lithuanian forms the Baltic branch. The Latvian language began to emerge in the VII Century as the languages of the ancient Latvian tribes – the Latgalians, Semigallians and Selonians – fused, incorporating many borrowed words from the language of the Livonians, a Finno-Ugric tribe of Latvia.

Also, shades of the German, Scandinavian, Old Russian and Latin languages have influenced the Latvian language over the course of the centuries.

It is worth remembering that Latvian is related to Lithuanian, yet the languages are not mutually freely intelligible to their speakers. Whereas in the third Baltic country, Estonia, the completely different Estonian language is spoken, which belongs to the Finno-Ugric family. It also has to be noted that in Latvia, especially in Riga and the second largest city, Daugavpils, a large segment of the local population are ethnic Russian and thus, speak Russian.

While travelling in Latvia, some frequently used Latvian phrases may come in handy:

Expressions of politeness

Thank you – Paldies

Please/you’re welcome – Lūdzu

Good morning – Labrīt

Good day/afternoon – Labdien

Good evening – Labvakar

Hello/greetings – Sveicināti

Good-bye/see you again – Uz redzēšanos

Good night – Ar labu nakti

Cheers! – Priekā!

Useful words

Yes – Jā

No – Nē

Taxi – Taksometrs

Bus/coach – Autobuss

Shop – Veikals

Police – Policija

Currency exchange – Valūtas maiņa

Hotel – Viesnīca

 

Source: Latvia Travel

WHICH IS THE BEST LANGUAGE TO LEARN?

clarissa-watson-jAebodq7oxk-unsplash

For language lovers, the facts are grim: Anglophones simply aren’t learning them any more. In Britain, despite four decades in the European Union, the number of A-levels taken in French and German has fallen by half in the past 20 years, while what was a growing trend of Spanish-learning has stalled. In America, the numbers are equally sorry. One factor behind the 9/11 attacks was the fact that the CIA lacked the Arabic-speakers who might have translated available intelligence. But ten years on, “English only” campaigns appeal more successfully to American patriotism than campaigns that try to promote language-learning, as if the most successful language in history were threatened.

Why learn a foreign language? After all, the one you already speak if you read this magazine is the world’s most useful and important language. English is not only the first language of the obvious countries, it is now the rest of the world’s second language: a Japanese tourist in Sweden or a Turk landing a plane in Spain will almost always speak English.

Nonetheless, compelling reasons remain for learning other languages. They range from the intellectual to the economical to the practical. First of all, learning any foreign language helps you understand all language better—many Anglophones first encounter the words “past participle” not in an English class, but in French. Second, there is the cultural broadening. Literature is always best read in the original.

Poetry and lyrics suffer particularly badly in translation. And learning another tongue helps the student grasp another way of thinking. Though the notion that speakers of different languages think differently has been vastly exaggerated and misunderstood, there is a great deal to be learned from discovering what the different cultures call this, that or das oder.

The practical reasons are just as compelling. In business, if the team on the other side of the table knows your language but you don’t know theirs, they almost certainly know more about you and your company than you do about them and theirs—a bad position to negotiate from. Many investors in China have made fatally stupid decisions about companies they could not understand. Diplomacy, war-waging and intelligence work are all weakened by a lack of capable linguists. Virtually any career, public or private, is given a boost with knowledge of a foreign language.

So which one should you, or your children, learn? If you take a glance at advertisements in New York or A-level options in Britain, an answer seems to leap out: Mandarin. China’s economy continues to grow at a pace that will make it bigger than America’s within two decades at most. China’s political clout is growing accordingly. Its businessmen are buying up everything from American brands to African minerals to Russian oil rights. If China is the country of the future, is Chinesethe language of the future?

Probably not. Remember Japan’s rise? Just as spectacular as China’s, if on a smaller scale, Japan’s economic growth led many to think it would take over the world. It was the world’s second-largest economy for decades (before falling to third, recently, behind China). So is Japanese the world’s third-most useful language? Not even close. If you were to learn ten languages ranked by general usefulness, Japanese would probably not make the list. And the key reason for Japanese’s limited spread will also put the brakes on Chinese.

This factor is the Chinese writing system (which Japan borrowed and adapted centuries ago). The learner needs to know at least 3,000-4,000 characters to make sense of written Chinese, and thousands more to have a real feel for it. Chinese, with all its tones, is hard enough to speak. But  the mammoth feat of memory required to be literate in Mandarin is harder still. It deters most foreigners from ever mastering the system—and increasingly trips up Chinese natives.

A recent survey reported in the People’s Daily found 84% of respondents agreeing that skill in Chinese is declining. If such gripes are common to most languages, there is something more to it in Chinese. Fewer and fewer native speakers learn to produce characters in traditional calligraphy. Instead, they write their language the same way we do—with a computer. And not only that, but they use the Roman alphabet to produce Chinese characters: type in wo and Chinese language-support software will offer a menu of characters pronounced wo; the user selects the one desired. (Or if the user types in wo shi zhongguo ren, “I am Chinese”, the software detects the meaning and picks the right characters.) With less and less need to recall the characters cold, the Chinese are forgetting them. David Moser, a Sinologist, recalls asking three native Chinese graduate students at Peking University how to write “sneeze”:

To my surprise, all three of them simply shrugged in sheepish embarrassment. Not one of them could correctly produce the character. Now, Peking University is usually considered the “Harvard of China”. Can you imagine three PhD students in English at Harvard forgetting how to write the English word “sneeze”? Yet this state of affairs is by no means uncommon in China.

As long as China keeps the character-based system—which will probably be a long time, thanks to cultural attachment and practical concerns alike—Chinese is very unlikely to become a true world language, an auxiliary language like English, the language a Brazilian chemist will publish papers in, hoping that they will be read in Finland and Canada. By all means, if China is your main interest, for business or pleasure, learn Chinese. It is fascinating, and learnable—though Moser’s online essay, “Why Chinese is so damn hard,” might discourage the faint of heart and the short of time.

But if I was asked what foreign language is the most useful, and given no more parameters (where? for what purpose?), my answer would be French. Whatever you think of France, the language is much less limited than many people realise.

As their empire spun off and they became a medium-sized power after the second world war, the French, hoping to maintain some distance from America and to make the most of their former possessions, established La Francophonie. This club, bringing together all the countries with a French-speaking heritage, has 56 members, almost a third of the world’s countries. Hardly any of them are places where French is everyone’s native language. Instead, they include countries with Francophone minorities (Switzerland, Belgium); those where French is official and widespread among elites (much of western Africa); those where it is not official but still spoken by nearly all educated people (Morocco, Lebanon); and those where French ties remain despite the fading of the language (Vietnam, Cambodia). It even has members with few ties to French or France, like Egypt, that simply want to associate themselves with the prestige of the French-speaking world. Another 19 countries are observer members.

French ranks only 16th on the list of languages ranked by native speakers. But ranked above it are languages like Telegu and Javanese that no one would call world languages. Hindi does not even unite India. Also in the top 15 are Arabic, Spanish and Portuguese, major languages to be sure, but regionally concentrated. If your interest is the Middle East or Islam, by all means learn Arabic. If your interest is Latin America, Spanish or Portuguese is the way to go. Or both; learning one makes the second quite easy.

If your interests span the globe, and you’ve read this far, you already know the most useful global language. But if you want another truly global language, there are surprisingly few candidates, and for me French is unquestionably top of the list. It can enhance your enjoyment of art, history, literature and food, while giving you an important tool in business and a useful one in diplomacy. It has native speakers in every region on earth. And lest we forget its heartland itself, France attracts more tourists than any other country—76.8m in 2010, according to the World Tourism Organisation, leaving America a distant second with 59.7m. Any visit there is greatly enhanced by some grasp of the language. The French are nothing but welcoming when you show them and their country respect, and the occasional frost that can greet visitors melts when they come out with their first fully formed sentence. So although there are other great languages out there, don’t forget an easy, common one, with far fewer words to learn than English, that is almost certainly taught in your town. With French, vous ne regretterez rien.

Spanish

Daniel Franklin

Imagine that the Spanish-speaking world was a single country, called Hispanidad. It covers a territory perhaps one-and-a-half times the size of China. Its population is nearly 500m, making it the world’s third most populous country, behind China and India. Among these people, the number of native Spanish-speakers is rising towards 400m; as a mother tongue, only Mandarin Chinese is bigger. Hispanidad also has a rich literature, from Cervantes to Gabriel García Márquez, that is best enjoyed in the original. And you really should see an Almodóvar film without subtitles. Only English and Chinese are more widely used on the internet than Spanish.

So if you are in business, into the arts or just want to join la conversación, the sheer size of Hispanidad is a powerful reason to learn Spanish. But Hispanidad is not a single country. The fact that it spreads across the Americas, Spain and even parts of Africa and Asia makes the case for Spanish stronger still.

After English, it is the most used international language. For tourists it eases and enriches travel in the 20-plus countries where Spanish is a main language (though some may prefer to skip Equatorial Guinea). Students have an enviable choice of stimulating places to hone their Spanish skills, from Venezuela to Argentina to Spain itself.

Not forgetting the United States, the country with the second-largest number of Spanish-speakers (about 50m and rising) after Mexico. Latinos are growing in influence culturally, commercially and politically. Nowadays, would-be presidents make sure to advertise in Spanish: Soy Mitt Romney y apruebo este mensaje.

Even for those with no political ambitions, there is another compelling reason to pick Spanish as your second language: it’s easy (certainly compared with, say, Mandarin). And once you’ve got Spanish, you’re half-way to Italian, French and Portuguese too.

Learn Spanish? ¡Cómo no!, as they say in Hispanidad.

Chinese

Simon Long

“In German oder English I know how to count down
Und I’m learning Chinese,” says Wernher von Braun

Half a century ago, when Tom Lehrer wrote his satirical song, the idea of a German rocket scientist counting backwards to zero in Chinese must have sounded both exotic and rather sinister to his American audience. Now that China is ready to take over from America as the country that sends men to the moon, surely there can be no doubt that it talks the language the rest of us should be learning.

This is not, in fact, rocket science, but economic and political common sense. China is the most populous nation on earth. Even when India assumes that status in the next decade or so, Chinese speakers will still far outnumber those who understand and speak India’s biggest language, Hindi, even if Pakistani speakers of Urdu, which is very similar, are added in. If the point of a language is to be able to communicate with as many people as possible, there is no contest. Of course, there are many languages in China, too. But “standard Chinese”(putonghua, aka “Mandarin”), or something close to it, is understood almost everywhere, as it is taught in schools. So there is no need to agonise over which dialect to learn.

China’s economy is going to be the biggest in the world – the only question is when. You can make your own educated guess by using the clever interactive infographic at economist.com/chinavusa. The default option is 2018. Already China’s spectacular 30-year boom has transformed our lives. When I grew up in London, there were no Chinese tourists, and nothing we owned was made in China. And now? The Chinese economy is likely to continue to outpace the rich world’s for decades to come, tilting the balance of economic power. Learn Chinese, not to impress your future boss, but to understand what she is saying.

Arabic

Josie Delap

To a native English-speaker, searching for a language to learn and probably inexpert in the dark arts of grammar, the simple Romance languages with their common-sense syntax might seem obvious choices, perhaps even those of Scandinavia with their familiar-sounding, if oddly spelt, vocabulary. But instead, breathe deep, and plunge into Arabic.

It is hard. The first years of Arabic are frustrating, like doing a jigsaw of a cloudy night sky. While those studying Spanish gallop ahead, chattering about beers they want and sisters they have, you must master a new script; one whose dots and dashes blur before your eyes, whose vowels fade into nothingness, whose letters change shape depending on where they appear in the word. Arabic’s three-letter root system for creating words – adding suffixes, prefixes, midfixes, to trilateral building blocks – will seem utterly alien.

But the struggle is a worthy one, and the rewards start with your ego. Knowledge of Arabic, however slight, will impress not only the monoglots and dullards who plumped for Italian, but native speakers too. Egyptians, Syrians and Palestinians, moved that you have troubled to do battle with their tongue, will shower you with praise.

When you understand how beautifully Arabic fits together – why the root meaning “west” leads to the words for “sunset” and “strange” – the sense of illumination is sublimely satisfying. No mere French subjunctive or Russian instrumental can do that. And the pleasure will never dim. Fluency may long elude you, but there will always be a fascination in picking your way through Arabic’s intricacies.

Brazilian Portugese

Helen Joyce

Some lunatics learn languages for fun. The rest of us are looking for a decent return on our investment. That means choosing a language with plenty of native speakers. One spoken by people worth talking to, in a place worth visiting. One with close relatives, so you have a head start with your third language. One not so distant from English that you give up.

There really is only one rational choice: Brazilian Portuguese. Brazil is big (190m residents; half a continent). Its economic prospects are bright. São Paulo is Latin America’s business capital. No other country has flora and fauna more varied and beautiful. It is home to the world’s largest standing forest, the Amazon. The weather is great and so are the beaches. The people are friendly, and shameless white liars. You’ll be told “Your Portuguese is wonderful!” many times before it is true.

You won’t need a new alphabet or much new grammar, though you may find the language addicted to declensions and unduly fond of the subjunctive. You’ll learn hundreds of words without effort (azul means blue, verde means green) and be able to guess entire sentences (O sistema bancário é muito forte: the banking system is very strong). With new pronunciation and a few new words you’ll get around in Portugal and parts of Africa. If you speak Spanish, French or Italian, you’ll find half the work is already done — and if not, why not try? With Portuguese under your belt you’ll fly along.

Best of all, you’ll stand out. Only about 10m Brazilians have reasonable English, and far more Anglophones speak French or Spanish than Portuguese, of any flavour. I did not choose this language; it was thrust on me by the offer of a job in São Paulo. But when I think of my sons, now ten and five, one day being able to write “fluent Brazilian Portuguese” on their CVs, I feel a little smug.

Latin

Tim de Lisle

I studied Latin for 15 years, and this may well be the first time it has been of direct use in my adult life. There was one moment, long ago, when it nearly came in handy. I was reviewing an album by Sting that contained a stab at a traditional wedding song. There are many such songs in Catullus, whose elegant poetry I had spent a whole term plodding through. If ever there was a time to play the Latin card, this was it, so I described Sting’s wedding song as “Catullan”. Somewhere between the Daily Telegraph copytakers and the subs, “Catullan” was changed to “Catalan”. It probably served me right.

So, direct use: virtually nil. But Latin—which gives us both “direct” and “use”, both “virtually” and “nil”—has been of indirect use every day of my career. If you work with words, Latin is the Pilates session that stays with you for life: it strengthens the core. It teaches you grammar and syntax, better than your own language, whose structure you will have absorbed before you are capable of noticing it. Latin offers no hiding place, no refuge for the woolly. Each piece of the sentence has to slot in with the rest; every ending has to be the right one. To learn Latin is to learn rigour.

The price for the rigour is the mortis. Soon enough, someone will helpfully inform you that Latin is a dead language. In one way, sure, but in others it lives on. It is a vivid presence in English and French, it is the mother of Italian and Spanish, and it even seeps into German. More often than not, the words these languages have in common are the Latin ones: it remains a lingua franca. The words we take from Latin tend to be long, reflective, intellectual (the short, punchy words we didn’t need to import: live, die, eat, drink, love, hate). Business and academia, two worlds with little else in common, both rely more and more on long Latinate words. The European Union speaks little else. Ten years ago, for another article, I had to read the proposed European constitution. It was a long turgid parade of Latin-derived words. The burghers of Brussels were trying to build a superstate out of abstract nouns.

Management-speak and Euro-blather are Latin at its worst, but learning it will still help you cut through them to find clarity. It is a little harder to bullshit when you’ve learnt Latin (though quite possible to bluster, as Boris Johnson proves). And if you stick at it you discover, after no more than eight or nine years, that this is a glorious language per se.

Its literature has stood the test of millennia: Ovid is diverting, Lucretius is stimulating, Cicero is riveting. Horace can be a drag—like a bad weekend columnist, always wittering on about his garden and his cellar, except when coming out with quotable drivel about how sweet it is to die in battle. But his contemporary Virgil is majestic. He set himself the most daunting task—giving Rome its own “Iliad” and “Odyssey”, in a single epic, while staying on the right side of an emperor—and pulled it off. I did French and Greek too for years, and enjoyed them, but nothing quite matched up to the pleasure of reading the “Aeneid” in the original.

Article: 1843magazine

Kā atšķiras vārdi britu un amerikāņu angļu valodā

8_92377835

Angļu valoda šobrīd ir viena no populārākajām pasaules valodām ne tikai biznesā, bet tā arī visefektīvāk nodrošina saziņu starp cilvēkiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Angļu valodas zināšanas dod cilvēkam daudz jaunu iespēju, jo tieši šajā valodā ir pieejams vislielākais informācijas klāsts.

Amerikāņu angļu valoda ir dzimtā valoda aptuveni 70% angliski runājošiem pasaules iedzīvotāju, bet britu angļu valodu – tikai 17% iedzīvotāju. Visievērojamākā atšķirība starp amerikāņu un britu angļu valodu ir vērojama leksikā. Ir simtiem ikdienas vārdu, kas atšķiras. Šoreiz aplūkosim kā atšķiras vārdi britu un amerikāņu angļu valodā, lai nosauktu vienu un to pašu lietu.

1_615637541

4_3109383049

3_3450490238

2_1381292824

 

Avots: https://americanenglish.state.gov/

Apgūsti lietuviešu valodu

pisit-heng-FQvadXmA524-unsplash

Lietuviešu valoda ir viena no divām (otra ir latviešu valoda) joprojām dzīvajām baltu valodām, kuras veido atsevišķu apakšgrupu indoeiropiešu valodu saimē. Lietuviešu valoda tiek uzskatīta par vienu no vismazāk izmainītajām mūsdienās lietotajām indoeiropiešu valodām, un tā ir apmēram tikpat veca kā sanskrits. Vistuvākā radniecība tai ir ar slāvu un ģermāņu valodu grupām.

Baltic Media Valodu mācību centrs sagatavoja sarakstu ar svarīgākajiem vārdiem lietuviešu valodā, kurus Jums vajadzētu apgūt pirms došanās uz Lietuvu.

Sasveicināšanās/Atsveicināšanās

  • Labas! – Hello!
  • Labas rytas! – Good morning!
  • Laba diena!  – Hello!
  • Labas vakaras! – Good evening!
  • Labanakt! – Good night!
  • Viso! – Bye!
  • Iki pasimatymo! – Good bye!

Svarīgi vārdi un frāzes

  • Taip – yes
  • Ne – no
  • Gal – maybe
  • Gerai – OK
  • Ačiū! – Thank you!
  • Prašom! – You’re welcome!
  • Atsiprašau, … – Excuse me, …
  • Aš (ne)turiu … – I (don’t) have …
  • Mes (ne)turime … – We (don’t) have …
  • Yra … / Nėra … – There is … / There isn’t …
  • Aš esu/Mano vardas… – My name is…
  • Aš esu iš…. – I am from…
  • Aš nekalbu lietuviškai – I don’t speak any Lithuanian
  • Aš nesuprantu – I don’t understand that
  • Ar kalbate …? – Do you speak …?
  • Ar čia kas nors kalba …? – Does anyone here speak …?
  • Angliškai – English
  • Rusiškai – Russian
  • Latviškai – Latvian

Avots: Baltic Media Valodu mācību centrs